”Ko nu darīt? Kā sazināties?”

Latvijas penitenciārā sistēma šovasar atzīmē simtgadi, taču Liepājas cietuma vēsture ir vēl senāka.

19. gadsimta beigās Liepājas apkārtnē ļoti strauji pieauga noziedzība. 1891. gadā Liepājas pilsētas pašvaldība nojauca vecās slimnīcas ēkas Dārza ielā 14 un atbrīvoto gruntslaukumu nodeva jaunā cietuma celšanai.

Ieslodzījuma vietu projektēja pilsētas arhitekts Pauls Makss Berči, būvdarbus veica būvuzņēmējs Vilhems Rīga un namdaris Heinrihs Demme.

”1892. gadā uzceltas šādas cietuma ēkas: ķieģeļu divstāvu ēka ieslodzītiem, ķieģeļu divstāvu administrācijas ēka, ķieģeļu vienstāva slimnīca un pirts. Apkārt cietumam uzcelts ķieģeļu žogs. Cietumā dominē kopkameras un ir tikai dažas vienieslodzījuma kameras,” teikts 1939. gada izdevumā ”Ieslodzījuma vietas”.

Liepājas cietumā savulaik ievietoti arī politieslodzītie. 1897. gada maijā, kad Liepājā vajāti latviešu literātu un mākslinieku sabiedriskās kustības ”Jaunā strāva” piekritēji, par piedalīšanos sociālistu pulciņos arestēja un Liepājas cietumā ieslodzīja Miķeli Valteru (Latvijas iekšlietu ministrs 1918.–1919. gadā).

Par piederību ”pretvalstiskai slepenai organizācijai” jeb ”Jaunajai strāvai” 1897. gada 27. jūnijā Liepājas cietumā nonāca arī dzejnieks Rainis.

1920. gada vasarā Galvenās cietumu valdes rīcībā bija 19 cietumi.

”Vienu dienu sataujās pie sienas dzirdam, ka ievests Pliekšāns – Rainis. Tā arī kāds cietuma koridora uzraugs, kāds jauns latvietis, zināja vēlāk apstiprināt. Ko nu darīt? Kā sazināties? Visādi mēģinājām sabungāties, bet Rainis neatbild. Prātojām ar sabungāšanos: varbūt saslimis; mēģināsim nākamā dienā.

Atkal mēģinājums otrā dienā: velti. Mēģinājām vēl dažas dienas vēlāk, jo bija daudz kas sakāms, lai jauktu žandarmērijas izmeklēšanu un tās jautājumus. Arī tālāko dienu mēģinājumi neko nedeva, un mēģinājumus sazināties ar Raini atstājām. Bija it kā bēdīgi, it kā saskumām. Kādus slēdzienus taisīt?

Bijām vienisprātis – Rainis ir trauksmīgs, atturīgs; bailīga daba, kāda klusuma un vientulības nesaprotama dvēsele, kas nav politiska, nav cīnītāja, nav brutāla, bet dzejnieciska savā vientulībā. Raiņa vārds cietumā it kā pazuda,” savās atmiņās rakstīja M. Valters.

Liepājas cietumā Rainis rakstīja vēstules savai mīļotajai Aspazijai un turpināja iesākto darbu pie Johana Volfganga fon Gētes ”Fausta” latviskošanas.

Politiskie ieslodzītie Liepājas cietumā nonāca arī revolūcijas laikā 1905. un 1906. gadā.

Cietumu dienestā stājās nelabprāt

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā, kad vācu karaspēks tuvojās Liepājai, cietumu evakuēja uz Maskavu. Vācu okupācijas vara ieslodzījuma vietu atjaunoja un bijušajā arestnamā iekārtoja arī sieviešu cietumu.

Pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, reizē ar citu valsts iestāžu organizēšanu, Pagaidu valdība nodibināja Cietumu inspekciju pēc agrāko guberņas cietumu inspekciju parauga. Taču jaundibinātā inspekcija nepaguva ilgi darboties, jo iesākās lielinieku iebrukums Latvijā.

Līdz cietumu pārņēma Latvijas civiliestādes, ieslodzītos apsargāja vācu karavīri, kas ilgāku laiku, nesaņemdami algas, draudējuši no ieslodzīto apsardzības atteikties un atstāt cietumu savam liktenim.

1919. gada janvārī Liepājas apgabaltiesas prokurors rakstiski lūdzis lekšlietu ministriju izmaksāt karavīriem pienācīgo atalgojumu, aizrādot, ka cietuma pamešanai var būt graujošas sekas, jo ieslodzīto kontingents rekrutējies no slepkavām, laupītājiem un zagļiem, kas savus noziegumus pa lielākai daļai pastrādājuši bandās Liepājas, Grobiņas un Aizputes apriņķī.

Toreiz cietuma stāvoklis bijis slikts arī citādā ziņā.

Ieslodzījuma vieta bijusi pārpildīta, jo uz 100 vietām cietumā ievietoti 169 cilvēki, līdz ar to bijis jābaidās no tīfa epidēmijas ievazāšanas cietumā, kura toreiz Liepājā plosījās.

Vēlāk gan apstākļi uzlabojušies un ieslodzīto skaits samazinājies.

Cietumu jautājumus varēja sākt kārtot tikai pēc Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā 1919. gada 8. jūlijā. Tieslietu ministrs Edvins Magnuss nodibināja pie Tieslietu ministrijas Galveno cietumu valdi (to
1930. gadā pārdēvēja par Cietumu departamentu).

”Mūsu cietumu organizēšanas pirmais laikmets bija ļoti grūts. Vislielākās grūtības sagādāja cietumu personāla jautājums. Agrāko cietumu ierēdņu un uzraugu gandrīz nemaz nebija. Bija jāpieņem pilnīgi jauni, cietumu dienestam nepiemēroti cilvēki, jo visi spēcīgākie un noderīgākie vīrieši bija mobilizēti, bet nemobilizētie grūtajā un vāji atalgotajā cietumu dienestā ne labprāt iestājās.

Cietumu dienests izlikās nedrošs, un nesen pārdzīvotā lielinieku terora dēļ ļaudis uz cietumiem raudzījās ar šausmām, kā uz spīdzināšanas un bendēšanas vietām. Tādēļ, lai nepaliktu bez darbiniekiem, vajadzēja pieņemt pirmos pieteikušos gadījuma ļaudis, nepārbaudot viņu morālās īpašības un politisko uzticamību,” lasāms 1939. gada izdevumā ”Ieslodzījuma vietas”.

Paši būvēja, paši audzēja

1920. gada sākumā cietumā uzsākti remontdarbi, lai to savestu ciešamā kārtībā. Šie darbi turpinājušies vairākus gadus un prasījuši lielus līdzekļus.

1920. gada sākumā Liepājas cietuma ieslodzītie nodarbināti vienīgi iekšējos saimniecības un remontdarbos. 1921. gadā dažās kamerās ierīkotas primitīvas galdnieku, kurpnieku un drēbnieku darbnīcas, bet vēlāk arī atslēdznieku darbnīca un grāmatsietuve.

Kad cietumam 1923. gadā piešķīra 49,74 hektāru nekultivētas zemes agrākās Batas muižas robežās (aptuveni 10 kilometrus no pilsētas, pašreizējā Grobiņas novada teritorijā), tad uz minētās zemes sākušies plaši izbūves darbi ar ieslodzīto darbaspēku.

Laikā no 1925. līdz 1929. gadam uzceltas šādas ēkas: lopu kūts un zirgu stallis, labības šķūnis, dzīvojamā ēka ieslodzītajiem un uzraugiem, klēts ar ratnīcu, sakņu pagrabs, cūkkūts un pirts. 1929. gada 9. jūnijā jauno fermu iesvētīja, dodot tai nosaukumu ”Bata”. 1936. gadā fermā uzcelts otrs labības šķūnis, bet 1937. gadā cūkkūts paplašināta ar piebūvi. 1931. gadā cietuma pagalmā uzsāka darbnīcu ēkas celšanu, ko pabeidza 1932. gada novembrī. 1936. gadā turpat izbūvēja sakņu pagrabu.

1936. gada 1. aprīlī likvidēja Liepājas sieviešu cietumu un to nodaļas veidā pievienoja Liepājas cietumam. Šajā laikā Liepājas cietumā atradušies vidēji 300 ieslodzīto (viena ceturtdaļa sieviešu, trīs ceturtdaļas vīriešu). Sieviešu nodaļā ieslodzītajām iekārtoti šādi darbi: veļas mazgāšana, gludināšana, spalvu plucināšana, šūšana, adīšana un citi rokdarbi.

1938. gadā cietums ieguva īpašumā no Finanšu ministrijas nomāto zemes gabalu pie Liepājas ezera 3,65 hektāru platībā sakņu dārzu ierīkošanai.

Pārlapojot avīžu arhīvus, redzams, ka

Liepājas cietumā ne reizi vien notikuši bēgšanas mēģinājumi, kādam nokļūt brīvībā arī izdevies.

Piemēram, 1938. gada jūlija izdevumā ”Brīvā Zeme” lasāms – kāds 32 gadus vecais Oskars Pētersons pēkšņi uzbrucis cietuma uzraugam un iesitis viņam pa galvu tik spēcīgi, ka tas apdullis un pakritis.

”Kad cietuma uzraugs piecēlās, Pētersons jau bija aizskrējis labu gabalu. Uzraugs raidījis viņam pakaļ vairākus šāvienus, bet lodes bēgli nav ķērušas. Tūliņ ziņoja policijai un iesāka bēgļa gūstīšanu.

Bēgot Pētersons uz ielas nometis arī savu cietumnieka strīpaino žaketi. Vakar noskaidrojās, ka ezerā Liepājas pusē nozudusi kāda laiviņa, kas atkal atrasta ezera otrā pusē. Domājams, ka ar to bēglis pārbraucis pāri ezeram un nozudis Grobiņas mežā.”

Ieslodzījuma vieta bijusi pārpildīta, jo uz 100 vietām cietumā ievietoti 169 cilvēki, līdz ar to bijis jābaidās no tīfa epidēmijas.

Sava leģenda, savs spoks

Otrā pasaules kara laikā cietuma teritorijā bija vācu koncentrācijas nometne. Pēc kara beigām Liepājā atradās cietums nr.7, kurš darbojās LPSR Iekšlietu ministrijas Labošanas darbu iestāžu pārvaldes pakļautībā.

Vēlāk cietuma numurs vairākkārt mainījās. 1976. gadā Labošanas darbu koloniju likvidēja un tās vietā atvēra Ārstniecisko darba profilaktoriju sievietēm. Tā galvenais uzdevums bija sieviešu piespiedu ārstēšana pret alkoholismu.

”Jau pagājis labs laiks, kopš pieņemts Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts ”Par pasākumiem žūpības un alkoholisma apkarošanai”. Vēl aizvien sastopam personas, kam jāpiemēro tā 17. pants. Tie ir hroniskie alkoholiķi, kas izvairās no labprātīgas ārstēšanās vai turpina žūpot pēc ārstēšanās, pārkāpjot darba disciplīnu, sabiedrisko kārtību un sociālistiskās sadzīves normas, lai gan viņiem piemēroti sabiedriskās vai administratīvās ietekmēšanas līdzekļi.

Šādas personas ar tautas tiesas lēmumu nosūta uz ārstnieciskajiem darba profilaktorijiem piespiedu ārstēšanai uz laiku no viena līdz diviem gadiem,” 1975. gada maijā rakstīja avīze ”Komunists”.

1993. gada decembrī profilaktorijs pārdēvēts par Liepājas cietumu, kuru atvēra 1994. gada martā.

”Liepājas cietums būvēts simts ieslodzītajiem, taču ir bijuši periodi, kad tajā uzturējās 600 cilvēku,” saka Liepājas cietuma priekšnieks Raitis Žvagiņš.

Vairāk nekā simts gadu laikā cietuma iekštelpas ir būtiski pārplānotas un pārbūvētas. Ne vienam vien ieslodzītajam aiz šī sarkanā ķieģeļu mūra sirds pārstājusi pukstēt, tā arī nesagaidot ilgoto brīvību.

”Liepājas cietumam ir arī sava sieviete baltā. Par to esmu pārliecinājies gan pats, gan citi darbinieki. Nakts laikā, īpaši uz saulgriežiem vai mēness fāžu maiņām, administratīvajā ēkā darbinieki var sastapt spoku. Nav dzirdami ne soļi, ne arī kāda žvadzoņa, taču gaitenī var redzēt, ka grīdas dēļi ieliecas, it kā pa tiem kāds staigātu. Ar acs kaktiņu arī esmu pamanījis, ka aizplīvo tāds kā sievietes tēls,” pastāsta cietuma priekšnieks.

Nostāsts vēsta, ka pašos cietuma pirmsākumos apcietināts kāds zemnieks no Liepājas puses. It kā par zirga zādzību, taču zemnieks bijis godīgs cilvēks un par apcietinājumu ļoti pārdzīvojis. Nespējot izturēt to, ka ir nošķirts no ģimenes un nonācis nebrīvē, zemnieks izdarījis pašnāvību. Taču neilgi pirms tam bija atrasts īstais zirga zaglis, un prokurors jau bija izdevis rīkojumu par zemnieka atbrīvošanu. Viņa sieva ar šo prieka vēsti devusies uz cietumu, lai vestu vīru mājās, taču tur viņai paziņots, ka pirms stundas viņš izdarījis pašnāvību. Sieviete no bēdām turpat arī nomirusi. ”Un kopš tā laika viņa visu laiku šeit meklē savu vīru,” leģendu atstāsta R. Žvagiņš.

Uzziņai

Vidējais ieslodzīto skaits

1. Rīgas centrālcietums – 882
2. Jelgavas cietums – 159
3. Liepājas vīriešu cietums – 151
4. Liepājas sieviešu cietums – 70
5. Cēsu cietums – 89
6. Valmieras cietums – 65
7. Jēkabmiesta cietums – 28
8. Ventspils cietums – 36
9. Tukuma cietums – 24
10. Aizputes cietums – 40
11. Kuldīgas cietums – 30
12. Talsu cietums – 25
13. Alūksnes cietums – 23
14. Daugavpils cietums – 106
15. Rēzeknes cietums – 55
16. Ludzas cietums – 15
17. Vecgulbenes arestnams – 34
18. Biržu arestnams – 22
19. Smiltenes arestnams – 7

Kopā vidējais ieslodzīto skaits: 1861

1937./38. saimniecības gadā no Liepājas cietumā ieslodzīto darba dažādās nozarēs ieņemtas šādas summas:

• no lauksaimniecības un dārzkopības – 21 752 Ls
• no lopkopības – 7 791,06 Ls
• no kūdras sagatavošanas – 86,20 Ls
• no mežu darbiem – 4 107,81 Ls
• no dažādiem ārējiem darbiem – 5 404,91 Ls
• no vērpšanas darbiem – 265,33 Ls
• no drēbnieku darbnīcas – 5 245,15 Ls
• no galdnieku darbnīcas – 20 594,47 Ls
• no grāmatsietuves – 2 396,90 Ls
• no kurpnieku darbnīcas – 5 562,39 Ls
• no kalēju atslēdznieku darbnīcas – 7 732,09 Ls
• no birstnieku darbnīcas – 8 814,95 Ls
• no būvju un remonta darbiem – 9 115,99 Ls
• no spalvu plucināšanas – 274,63 Ls
• no veļas mazgātavas – 8 596,71 Ls
• no iekšējās saimniecības darbiem – 657 Ls
• dažādi ieņēmumi – 1 318 Ls

Kopā: 109 715,59 Ls