Ar grupu “Helsinki 86” sākās Latvijas atmoda, un atmoda sākās Liepājā, saka Kara muzeja vēsturnieks Jānis Maurītis, kurš izveidojis grupai veltītu ekspozīciju “Uzdrošināšanās”. “Viņi, Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss, bija trīs pirmie, kuri uzdrošinājās. Viņiem bija sabiedrības modinātāju loma, viņu nozīme bija tā, ka viņiem bija drosme uzsākt,” uzskata vēsturnieks.

Grupai nosaukums dots, sekojot līdzi Eiropas drošības un sadarbības konferencei, kura 1986. gadā notika Helsinkos. Viena no konferences tēmām bija par cilvēktiesībām, un “Helsinku 86” grupa pievērsās tieši šīm problēmām Padomju Savienībā, stāsta J. Maurītis.

“Helsinki 86” 1987.gada maijā izplatīja aicinājumu tautai doties pie Brīvības pieminekļa 14.jūnijā, kuru tagad Latvijā atzīmējam kā sēru dienu, pieminot komunistiskā genocīda upurus, bet tā gada 23.augustā rīkoja pasākumu pie Brīvības pieminekļa, atzīmējot Ribentropa-Molotova pakta nesto traģēdiju Latvijai.

Pirmie grupas dalībnieki tobrīd jau bija apturēti: cits arestēts, cits iesaukts PSRS dienestā, cits – mājas arestā, stāsta Aigars Štāls, kurš ar M. Barisu iepazinās, vēlākos gados kopīgi strādājot Tautas frontes Liepājas nodaļā un TF laikrakstā “Liepājas Vārds”.

Bija pēdējie PSRS pastāvēšanas gadi, un helsinkieši tika vajāti visdažādākajos veidos. Pēc pirmajām publiskajām akcijām pret viņiem vērsās arī Padomju Latvijas oficiālā prese, tostarp vietējie laikraksti “Komunists” un “Ļeņina Ceļš”.

M. Bariss tolaik strādājis galantērijas kombinātā “Lauma” par elektriķi, un padomju vara centusies panākt, lai viņu nosoda arī darba kolektīva sapulcē. Tas tomēr neesot izdevies, kolēģi viņu nedegradēja – tā, atceroties darbabiedrus ar pateicību, A. Štālam savulaik stāstījis pats M. Bariss.

“Derētu atcerēties arī to, ka pirmo drosmīgo soli spēra vienkāršie cilvēki. Skepse viņam bija pret visu. Stabils, vienkāršs, tiešs, godīgs zemes vīrs. Lasīju “Helsinku 86″ rakstītu dokumentu par 14. jūniju. Es tajā saskatīju tieši Mārtiņa vārdus: vienkāršus, īsus, saprotamus,” atceras A. Štāls, piebilstot: “Mārtiņš negribēja skaļus un salkanus vārdus nekad.”

M. Bariss dzimis 1947.gada 9.septembrī Lēdurgā, mācījies Saukas profesionāli tehniskajā skolā, bijis “Laumas” un “Latvenergo” darbinieks, darbojies tautas lietišķās mākslas studijā “Dzintars”. Bijis Latvijas Tautas frontes kongresu delegāts, Pilsoņu kongresa Latvijas komitejas loceklis.

“Viņš ir sastādījis un parakstījis vēstules toreizējam PSRS vadītājam, Komunistiskās partijas ģenerālsekretāram Mihailam Gorbačovam, Romas pāvestam Jānim Pāvilam II, ANO un Latvijas PSR Kompartijas Centrālajai komitejai. Šo dokumentu fotokopijas vēlāk tika nogādātas Kanādā, un tos nolasīja “Amerikas Balss”, “Radio Brīvā Eiropa”, publicēja trimdas prese – saturs ieguva plašu starptautisku rezonansi, jo savā būtībā pauda latviešu tautas vēlēšanos atbrīvoties no komunisma diktatūras, padomju okupācijas, atjaunot neatkarīgu, brīvu un demokrātisku Latviju,” atvadoties no M. Barisa, vietnē facebook.com raksta A. Štāls, “manuprāt, viņa sirdī dziļi palika valsts neatkarības atjaunošanas pirmsākumos piedzīvotais un pārdzīvotais – galvenokārt, klusie varoņi un domubiedri, kas palīdzēja un atbalstīja grupas pirmos dalībniekus.

Toreizējos apstākļos visi, kas pretojās varai, ļoti riskēja. Savu cieņu, pateicību un atzinību šiem cilvēkiem Mārtiņš izteica, kad liepājnieki atzīmēja grupas dibināšanas 10 gadu atceri. Bet viņā saglabājās arī sūra skepse, ko izraisīja toreizējie apmelojumi, ķengas, vajāšanas, šķelšanās, savtīgums un alkatība.

Mārtiņš bija viens no tiem, kurš runāja pirmais – drosmīgi, godīgi un gaiši! Viņš iedrošināja daudzus citus pārvarēt nespēku. Tas ir viņa dzīves lielais pienesums un nopelns Latvijas mūžībā.”