“Ir vajadzīgs kaut kāds mazs klikšķītis, lai kaut kas notiktu, lai
darbam rastos ideja. Lai gleznotu, man nepieciešams kaut kāds priecīgs
satricinājums,” atbildot uz jautājumu, kā rodas viņas gleznas, reiz intervijā
teikusi gleznotāja Velga Gūtmane. 72 gadu vecumā māksliniece,
pasteļglezniecības kopēja devusies Mūžībā.

Velga Gūtmane, būdama īstena liepājniece, par radošu mākslinieci
veidojās tepat Liepājā, aktīvi piedalījās mākslas dzīvē, kopizstādēs. Māksla
bija viņas dzīves nozīmīga sastāvdaļa, ne tikai pašai attīstot savu
pasteļgleznotājas talantu, bet arī audzinot jaunos māksliniekus gan Bērnu
mākslas skolā, gan vēlāk arī savā studijā. V. Gūtmane laikabiedru atmiņās
paliks kā ļoti sirsnīgs, bet tiešs cilvēks un talantīga pasteļgleznotāja, kuras
mākslas darbos bija jūtama ne tikai dabas klātbūtne, bet arī filozofiski un
reliģiski motīvi, viņa gleznoja gan ainavas un portretus, gan reālistiskas un
abstraktas kompozīcijas. Savā dzīvē satiekot Olafu Gūtmani, viņas tēmu loks
bagātinājās. “Bet nevarētu teikt, ka viņa bija Olafa darbu ilustratore.
Domāju, ka viņas nedaudz skumjā, bet pārliecinoši aktīvā dzimtā krasta
mīlestība, kas viņas darbos parādās tieši un ļoti patiesi sajusti, iespaidoja
arī Olafu. Tā bija savstarpēja mijiedarbība,” vērtē profesors Aldis
Kļaviņš. “Viņi ar Olafu viens otru
bagātināja,” piekrīt māksliniece, Velgas Gūtmanes laikabiedre
Benita Bitāne, kura ir skumja par kolēģes
aiziešanu mūžībā un glabās gaišas un jaukas atmiņas. Abas saistījis ne tikai
Jūrmalciems, bet arī līdzīga dabas izjūta. “No dabas esam iedvesmojušās
daudz. Mums bija zināma dvēseļu saskaņa arī mākslā,” teic māksliniece un
V. Gūtmani raksturo kā talantīgu cilvēku ar ļoti jūtīgu dvēseli.

“Viņa nebija
saloniski viegla, bet nopietna māksliniece. Viņas domu gājiens bija ļoti dziļš,
latvisks. Dažkārt pārsteidza, cik nopietnas tēmas spēja pacelt ar šo it kā
vieglo tehniku – pasteli,” V. Gūtmanes rokrakstu iezīmē Aldis
Kļaviņš. Viņš atgādina pēdējo V. Gūtmanes personālizstādi, kas bija veltīta
viņas 70. jubilejai: “Liepājas muzejā varējām redzēt Velgas mūža ražu, kas
bija tik ļoti pārliecinoša un dziļa, ka jāatzīst – ir žēl, ka tik īpatnēja puķe
mūsu buķetē pārziedējusi un aizgājusi mūžībā.” A. Kļaviņš atminas
mākslinieci kā vienu no retajiem cilvēkiem ar patiesības mīlestību, viņa
neprata liekuļot, nespēja glaimot, viņas tiešums bija pat paskarbs.

Lielu tiesu dzīvesprieka Velgai Gūtmanei sniedza audzēkņi – Bērnu
mākslas skolā, kur viņa vairāk nekā 10 gadu strādāja par zīmēšanas skolotāju,
un vēlāk pašas studijā. “Viņi mani uzlādē, dod enerģiju, sparu tālāk
dzīvot. Jo bērni ir ārkārtīgi patiesi,” sacījusi māksliniece, kura bērnus
ļoti mīlēja. “Viņai tie sagādāja lielu
prieku,” atminas B. Bitāne.

Lai gan mākslas baudītājus un izstāžu apmeklētājus gleznotāja bija
pieradinājusi pie ziedu gleznām, par savu mīļāko tēmu glezniecībā viņa ir
atzinusi putnus. Putni – tā ir Jūrmalciema, jūras elpa – uzskata B. Bitāne.
A. Kļaviņš atgādina par laiku, kad māksliniece V. Gūtmane pārdzīvoja
smagu laiku – insultu un pat klīnisko nāvi, pēc kā viņas dzīve mainījās.
“Viņa ļoti atklāti stāstīja, kā tas bija – ka viņu
piecēla putni,” teic mākslinieks. “Nu putni ir aiznesuši viņu sev
līdzi.”

“Ir sēru brīdis Liepājas māksliniekiem,” teic
A. Kļaviņš, kuram skumji apzināties, ka viņa paaudzes mākslinieku rindas
paliek arvien retākas. “Varam Velgu pieminēt ar labu vārdu, novēlēt
vieglas smiltis. Kaijas droši vien raudās vēl ilgi, pieminot viņu.”