Latvijā nav tik slikti

Viens no šādiem projektiem tika īstenots arī oktobra beigās, kad Liepājā tikās 42 jaunieši ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem un viņu pavadoņi no Latvijas, Lietuvas, Polijas, Bulgārijas un Spānijas.

Galvenais projekta mērķis bija veicināt pieredzes apmaiņu starp jauniešiem. Viņiem tika rīkotas gan neformālas izglītības nodarbības, gan kultūras vakari, gan tika izzināta Latvijas daba un Liepāja.

Katra no dienām tika atvēlēta konkrētai dalībvalstij, kur tās pārstāvjiem bija jānovada trīs aktivitātes un vakarā jāiepazīstina pārējie ar savu valsti.

Jauniešiem bija arī iespēja izmēģināt dažādas mākslas terapijas metodes. Un, pēc latviešu grupas pavadones Sandas Jonasas teiktā, var noprast, ka nodarbībās veiksmīgi iesaistījās visi projekta dalībnieki.

Latviju projektā pārstāvēja astoņi cilvēki, no kuriem divi bija pavadošās personas. “No Liepājas Dienas centra bija divi dalībnieki un no mūsu specializētajām darbnīcām – vēl divi. Bija pāris jauniešu, kas nevarēja izdomāt, vai piedalīties, un pieaicinājām arī divus jauniešus no Skrundas un Kuldīgas,” pastāsta Dienas centra terapeite Sanda Jonasa.

Otra pavadošā persona, kas palīdzēja S. Jonasai, bija biedrības “Solis tuvāk” pārstāve Marija Groza, kas arī koordinēja šo projektu.

“Šādi projekti noteikti varētu notikt biežāk, jo gribētāji ir. Un iegūtā pieredze palīdz šiem cilvēkiem paplašināt savu pasauli.

Viņi var iepazīties ar sev līdzīgiem cilvēkiem un iemācīties, kā dzīvo citur, jo mūsu jaunieši tomēr ir ļoti noslēgti un interesanta pieredze mēdz viņus atvērt,” stāsta S. Jonasa.

Mūžīgajiem jauniešiem nav tik daudz iespēju kā citiem sabiedrības locekļiem, un šādas specializētas programmas vai nometnes viņiem ļauj justies iekļautiem.

Jauniešu pavadoņi brīvajā laikā apsprieduši arī iespējas savās valstīs un kāda kopumā ir atbalsta sistēma.

“Es sapratu, ka Latvijā laikam nav tā sliktākā situācija.

Radās priekšstats, ka no dalībvalstīm Bulgārijā ir vissliktāk. Bulgāri stāstīja, ka viņiem nav tik liela atbalsta un kā piemēru minēja grupu dzīvokļus un specializētās darbnīcas, kas mūsu jauniešiem un viņu ģimenēm tiešām palīdz. Poliju un Lietuvu gan varētu vērtēt kā sakārtotākas šajos sociālajos jautājumos, aktivitāšu piedāvājums ir lielāks.”

Viņa ir pārliecināta, ka jaunas iespējas un dažādi projekti, pasākumi cilvēkiem ar kādiem traucējumiem kļūst biežāki arī Latvijā, bet sociālos darbiniekus tik un tā nomāc sajūta, ka tas nav pietiekami.

S. Jonasa uzmanību vērš uz to, ka ne visas šādas iespējas ir bez maksas un tas, ka tās Latvijā tiek attīstītas, nenozīmē, ka visiem būs iespēja tās izmantot.

Izrāviens no ikdienas un ģimenes

Pavadoņi arī dalījušies iespaidos, ka jaunieši projektā kļuvuši aktīvāki, jo arī tie, kas ikdienā brīvprātīgi nepiedalās darbnīcās vai aktivitātēs, šeit to darīja.

“Lietuvieši brīnījās, ka savus jauniešus nemaz neatpazīst, cik brīvi viņi jūtas un kā viņi komunicē, atrodot kopīgu valodu ar cittautiešiem, lai gan ir zināma valodas barjera. Protams, daži māk angļu valodu. Šī pieredze arī ļauj uzlabot svešvalodas prasmes.”

Bijis arī viens jaunietis, kurš pēc projekta gājis pie Dienas centra darbiniekiem un lūdzis, lai laižot viņu uz vēl kādu apmaiņas programmu vai nometni.

“Tas viņiem ir kā izrāviens no ikdienas dzīves un ģimenēm,

jo ne visas ģimenes labprāt savus bērnus laiž kaut kur prom no sevis vai uz citu valsti, bet jauniešiem tā ir lieliska iespēja,” stāsta S. Jonasa.

Savukārt dalībnieka Raita Āboliņa mamma Inese Āboliņa ir ļoti pateicīga par to, ka viņas dēlam piedāvāja šādu iespēju.

“Viņam tikko palika 18, tāpēc šis ir mūsu pirmais šāds projekts. Es tiešām ļoti uzticējos Sandai un bez uztraukumiem palaidu dēlu uz ilgāku laiku prom no mājām,” stāsta I. Āboliņa.

Viņa atklāj, ka ar prieku dēlu iedrošinātu piedalīties arī nākamajās programmās, pat ja tās notiktu ārzemēs.

Liepājniece ir pārliecināta, ka vairāk aktivitāšu un atbalsta ir bērniem līdz 18 gadu vecumam, tāpēc novērtē, ka arī pēc tam ir šādas programmas, kas nodarbina un izglīto mūžīgos jauniešus.

Iepriekšējais šāds apmaiņas projekts notika pavasarī, kad Liepājas jaunieši devās uz Poliju, kur pavadīja divas nedēļas.

Dienas centra pārstāve apgalvo, ka abos projektos programmas bija plašas un pielāgotas dalībnieku spējām un interesēm.

Šobrīd tiek ieskicēts arī nākamais projekts, kas pavasarī jau atkal varētu vest uz Poliju, bet ideja vēl nav skaidri attīstīta.

“Arī tad, kad mūsu jaunieši nedodas ārpus Liepājas, viņi paliek un nakšņo viesnīcā kopā ar pārējiem projekta dalībniekiem, jo tas dod sajūtu, ka šis ir kaut kas ārpus ikdienišķā,” stāsta Sanda Jonasa.

Viņasprāt,

svarīgākais ir, ko jaunieši no tā iegūst un kā viņi mainās, mijiedarbojoties ar saviem vienaudžiem.

Viens no Dienas centra klientiem un nu jau vairāku projektu dalībnieks Oskars Lieģis nedaudz pārdzīvo, ka vasarā viņam apritēs 31 gads, kas nozīmē, ka projektos, kas paredzēti jauniešiem no 18 līdz 30 gadu vecumam, vairs nevarēs piedalīties.

“Ja pavasarī notiks nākamais brauciens, tad vēl tikšu, bet pēc vasaras noteikti vairs ne,” teic Oskars.

Priekšroku viņš dod tām apmaiņas programmām, kas notiek ārzemēs, bet atzīst, ka svarīgākais, ka tādi projekti ir, un uzskata, ka šādām iespējām vajadzētu būt biežāk.

Visvairāk viņam patīk iespēja paceļot un satikt jaunus cilvēkus. “Tagad man jau ir labi pazīstami dalībnieki no Polijas un Lietuvas, jo ir tādi kā es, kas brauc vairākkārt. Protams, dalībnieki arī mainās, un ir iespēja iepazīt citus jauniešus.”

Oskaram nav kādas vienas mīļākās aktivitātes, viņš labprāt iesaistās visur.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.