“Ticiet man, krievu cilvēks jūs par to nesāks vairāk cienīt,” uzsver starptautisko sakaru koordinatore Liepājas domē, brīvprātīgā labdarības organizācijā “SOS palīdzība Ukrainas armijai” kopš 2014. gada, karavīra sieva un divu bērnu māmiņa.

– Tātad palīdzēt Ukrainai sākāt jau pēc Krimas aneksijas?

– 2014. gadā atvedām ievainotos ukraiņu karavīrus ciemos uz Liepāju, Rožu laukumā fotografējāmies. Tā bija mana pilsoniskā pozīcija, es negribēju klusēt. Darbs starptautiskās sadarbības jomā bija saistīts arī ar Krievijas ģenerālkonsulātu, un viņu acīs es tai brīdī uzreiz nokļuvu ienaidnieku rindās.

– Kā rodas aktīva pilsoniskā pozīcija?

– No rīcības, no dzīves uztveres, no pieredzes. Arī no audzināšanas ģimenē, no vērtībām. Ja 2014. gadā es jutu, ka tas nav pareizi, tad sirds lika ieņemt Ukrainas pozīciju, nevis Krievijas.

Par patriotiem nepiedzimst, par patriotiem kļūst.

Esmu Padomju Savienības produkts, dzimusi 70. gados, augusi krieviski runājošā ģimenē. Līdz apzinīgam vecumam nezināju ne mazāko daļu no Latvijas vēstures pirms okupācijas, latviešu kultūru.

Ja turpina dzīvot savā burbulī, kā šeit daudzi cilvēki dara jau piecdesmit gadus, tad joprojām neko nezina. Jābūt iekšējai inteliģencei, kas visu laiku dzen pēc jaunām zināšanām. Interese par vēsturi, ģeogrāfiju, valodām man tika iemācīta.

Kad atnācu uz Liepāju, tikko biju nokārtojusi pilsonības eksāmenu. Ar to ļoti lepojos, ka esmu naturalizētā pilsone. Darīšu visu, lai savai valstij būtu noderīga, tai pašā laikā nezaudējot savas saknes, izmantojot savu mentalitāti kā pienesumu Latvijai. Esmu vairāk emocionāla, latvieši ir atturīgāki, nosvērtāki.

– Pastāstiet par savām slāvu saknēm!

– Esmu baltkrieviete, bet ir saknes arī Ukrainā. Viena vecvecmamma ir no Kubaņas. Manī ir ukraiņu cīņasspars pastāvēt par savu taisnīgumu un ticēt tam, ka labais uzvarēs. Piedzimu Latvijā, Dobelē. Mani vecvecāki no tēva puses dzīvoja Baltkrievijā, vecvecāki no mammas puses pēc kara bija atbraukuši šeit. Mamma jau piedzima Latgalē, bet tētis no Baltkrievijas atbrauca 70. gados.

Manī trīs ceturtdaļas ir baltkrievu asiņu un viena ceturtdaļa no viena opapa ir no Krievijas. Tālākie radinieki Baltkrievijā jau ir sajaukušies ar ukraiņiem, tāpēc mana mentalitāte ir vairāk baltkrievu un ukraiņu, nevis krievu, un tās, kā šodien redzam, ir atšķirīgas diemžēl.

– Kas “70. gadu produktā” radīja uzskatu lūzumu?

– Pārmaiņu iedīgļi kā bērnam parādījās atmodas laikā. Sekojām līdzi, kā krievu armija gāja prom. Jau tobrīd asociēju sevi ar to, ka Latvija ir valsts, ka neesam Padomju Savienība.

90. gadu vidū nākamais posms bija mana pāreja no krievu skolas uz latviešu plūsmu Jelgavas mūzikas koledžā. Beigusi deviņas klases, es latviski runāju ne visai labi. Mani fantastiskie kursabiedri un skolotāji sniedza atbalstu.

Piecos gados iemācījos gan valodu, gan kultūru, gan ieguvu pilsonību. Un tad iepazinos ar Latvijas armijas karavīru. Atnācu dzīvot uz Liepāju. Interese vērsās plašumā.

Uzzināju par Latvijas okupāciju, par to, kā brāļi karojuši katrs savā pusē. Klausījos, kā cilvēki slēpuši valsts karogus. Tagad redzu, kā Ukrainā izrok karogus, ko bija slēpuši, savelku paralēles.

Pēdējais lūzums noteikti ir noticis 2014. gadā, neatgriezeniski. Līdz tam es tiešām vēl domāju, ka Krievija nevar būt arī slikta. Liela nozīme ir tam, ka es dzīvoju vienā informatīvajā telpā ar latviešiem.

Ir milzīga starpība ar cilvēkiem, kuri dzīvo tikai krieviski runājošajā vidē. Viņi objektīvi neiegūst informāciju. Ja neatslēgs satelīttelevīzijas un Youtube kanālus, šie cilvēki turpinās izmantot to informāciju, viņi nekad neskatīsies Latvijas Televīziju.

Esmu par to, ka dārziņam jābūt tikai latviski, skolās jāmācās tikai latviski. Mēs neaizmirsīsim savu dzimto valodu!

– Kā baltkrievu ģimene uzņēma Natašas pārtapšanu par latvieti?

– Radiem mana ienākšana latviešu ģimenē bija eksotika. Kad aizbraucām pirmo reizi uz Baltkrieviju kopā ar vīru, viņi īsti nezināja, kā runāt. Taču baltkrievu kultūra ir tikpat plaša un sirsnīga kā ukraiņu.

Vīram lielākais kultūršoks bija neatslābstošais sirsnīgums. Mūsu lielajā baltkrievu saimē Vilmārs ir vienīgais īsts latvietis. Man patika, ka radi interesējās par to, kā ir Latvijā.

Notikušais Baltkrievijā sadalījis arī manus radiniekus. Vecākā paaudze atbalsta vienu pusi, jaunākajai ir grūti, viņi ļoti grib demokrātiju un dzīvot normālā Eiropas valstī. Mēs nekādi šobrīd nevaram viņiem palīdzēt, ir bezspēcības sajūta, kas mani nomāc.

– Reiz karš beigsies, mums būs jādzīvo tepat blakus Krievijai, Baltkrievijai. Bet kā tas būs iespējams?

– Iespējams ir, bet bumba ir viņu pusē. Viņiem ir jāpieņem tas, ka nevar vienmēr uz pārējiem skatīties no augšas. Šobrīd neredzu cieņu no Krievijas puses ne pret Latviju, ne pret Ukrainu. Arī pret Baltkrieviju ne. Redzu, ka tā ir mazais brālis, kuru Krievija komandē.

Kamēr Krievija Latviju sauc par nacistiem, nekādas sarunas nav iespējamas. Viņiem ir jāmaina sava domāšana.

Taču Krievijas sabiedrības absolūtais vairākums ir aizgājis propagandas pavadā. Cilvēki, kurus uzskatīju par adekvātiem, šobrīd runā tik neadekvātas frāzes, ka man paliek bail par viņu mentālo veselību.

Diskutējot nolaižas rokas, jo saprotu, ka tas nemainīsies. Kamēr viņus kā vāciešus pēc Otrā pasaules kara nevedīs uz kinoteātriem un nerādīs tos noziegumus, ko viņi pastrādājuši, acis neatvērsies. Krievijā domāšanas veida maiņa nekad nav notikusi miermīlīgā veidā. Tas mani biedē.

– Ko iesākt ar valstij nelojāliem cilvēkiem tepat Latvijā?

– Mēs, eiropeiski domājoši cilvēki, no visas sirds cenšamies viņus pārliecināt. Nē, diemžēl tas nedarbosies. Vienīgais, ko varam darīt, – rādīt savu nelokāmo patriotismu, mīlestību pret savu valsti, to, ka mēs nekad viņu vairs nevienam neatdosim.

Kā cittautiete teikšu, kas tas ir viens no retajiem paņēmieniem, ko krievu cilvēks spēj cienīt, jo viņš ciena spēku. Mums, latviešiem, ir jābūt mugurkaulam.

Taču runa nav par to, kurš ir svarīgāks, mums ir jābūt līdzvērtīgiem. Šeit dzīvojošajiem krievu cilvēkiem jāsaprot – ja latvietis ar jums runā latviski, viņš nevēlas jūs pazemot. Viņš grib palīdzēt valodu iemācīties.

– Arī latvieši mēdz noniecināt valsti.

– Ir ļoti tuvredzīgi cilvēki, kas saka, ka nevarot būt patrioti valstī, kas nemaksā algu vai vēl kaut ko. Tas ir ļoti nepareizs domāšanas veids. Vai tad, kad aizejat uz jūru, mežu vai kopjat savu mazdārziņu, lauku māju, vai jūs tajā brīdī arī spļaudāties turpat vagā un sakāt, cik viss ir slikti, cik te neforši un kas te vispār notiek? Nē, jums tas sagādā mieru. Iekšējs miers arī ir jūsu patriotisms.

Tikai tad, kad miera sajūtu nesīsiet arī ārpus sava dārziņa, ģimenes loka, tad sapratīsiet, kas ir patriotisms, tad gribēsies arī paskatīties uz Latvijas karogu un saprast – ja 1919. gadā Latvijas karavīri to neizcīnītu, varbūt nekā tāda te nebūtu.

Ja esi patriots, tev ir jāveido sava valsts, arī valdība jāievēl tāda, lai nebūtu kauns par to. Jāmāca saviem bērniem, kā mēs gribam dzīvot. Tikai tā arī veidosim nākotni.

– Lāpu gājienā dodas tūkstoši, bet vai esam patriotiski ikdienā?

– Mums jābūt ļoti pateicīgiem, ka dzīvojam zemē, kurā nav ne karu, ne dabas katastrofu, ne bada. Jānovērtē miers un klusums, kas mums te ir, un ne tikai novembrī, bet katru mīļu dienu. Uz mīlestību un patriotismu norāda ikdienišķās lietas.

Atcerieties, cik padomju laikā viss bija netīrs un piegružots? Jo bija iemācīts, ka viss pieder nevienam un visiem. Pa šiem 30 gadiem jau uzskatām zemes pleķīti par savu un to, kas ir savs, negružojam. Ja jūs kā pilsoņi neejat vēlēt un tad pārdzīvojat par to, kāda mums ir valdība, tad kur ir jūsu ieguldījums? Ja bijāt vēlēt, bet vairākums nobalsojis par kaut ko citu, tad tā ir demokrātija un mums jāpieņem, ka katram ir savs viedoklis. Patriotisms ir piedalīšanās savas valsts veidošanā.

Vajag arī cienīt savu valodu, jo tā ir viens no pamatakmeņiem, lai saglabātu nāciju.

Valodas zināt ir forši, pati zinu septiņas, bet dzīvot Latvijā un runāt krieviski ar Latvijas iedzīvotājiem – tas ir smieklīgi.

– Kā svinat valsts svētkus?

– 18. novembris ir dubulti svētki, jo tā ir mana vīra dzimšanas diena. Savukārt 19. novembrī dēlam ir dzimšanas diena. Mums kā karavīra ģimenei ļoti svarīgs ir 11. novembris, ejam lāpu gājienā, iededzinām svecītes un pieminam karavīrus. 18. novembrī katru gadu ir svētku galds ar kūku dzimšanas dienā Latvijai.

Vienmēr ir latviešu dziesmu vakars, bet tādus uzturam regulāri, arī Jāņos. Ukrainas kara iespaidā klausāmies ukraiņu patriotiskās dziesmas. 4. maijā klājam balto galdautu.

25. marts man ir dubulti simbolisks datums, jo Baltkrievijā tad ir Den Voļi – svētki, kuru tagad tur vairs nav. Svētki ir kaut kas starp mūsu 11. un 18. novembri un sakrīt ar mūsu deportāciju dienu. Vienmēr to mājās pārrunājam.

Kad dēls bija mazāks, mēs braucām pa pilsētu, redzējām karogus pusmastā, un es viņam stāstīju, kāpēc tā ir. Puika tajā dienā skolā visiem klasesbiedriem izstāstīja par izsūtīšanu, par Sibīriju. Šādā veidā mēs cenšamies uzturēt patriotismu sevī.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.