Vasaras ikdienas darbi steidzina Priekuļu novada Veselavas pagasta “Puņģu” saimnieku VLADIMIRU TOMUĻECU. “Ar laikapstākļiem jārēķinās, ziemai barība jāsagādā, zeme jākopj,” viņš saka un atklāj, ka saimniecībā ir gan slaucamas govis, gan bullēni, aitas un kazas. “Laiku visam vajag, bet kopā galā tiekam,” atzīst Vladimirs. 

Ne tikai pagastā, arī kaimiņos daudzi pazīst vienkāršo, atsaucīgo vīru, kuru parasti nesauc vārdā, bet par Moldāvu. Tā iegājies, Vladimirs arī neiebilst, jo viņš ir moldāvs, kurš Latvijā dzīvo jau 38 gadus.

“Laikam tikai Dievs zināja, ka kādreiz dzīvošu Latvijā, ka te būs manas mājas, ģimene, draugi, zeme, kuru saukšu par savu,” saka moldāvs Vladimirs Tomuļecs.

Viņa dzīvesstāsts ir notikumu sakritību pilns. Kad 1969. gadā Latvijai pāri brāzās lielā vētra, Vladimirs ar tēvu toreiz no Moldāvijas Padomju Republikas, tagad Moldovas Republikas, strādnieku brigādē ieradās palīgā likvidēt postījumu sekas. “Kā toreiz strādājām! Zāģējām ar rokas zāģiem. Līdz mežam ik rītu kājām gājām astoņus kilometrus, dzīvojām Launkalnē netālu no Smiltenes, veikala tuvumā nebija. Latvietis, kurš arī dzīvoja mājā, kur mēs, mums deva kartupeļus,” atmiņās kavējas Vladimirs un piebilst, ka Latvijā juties ļoti labi, apkārtējie bijuši jauki, sirsnīgi cilvēki.

No darbiem Latvijā viņu iesauca dienestā. Trīs gados pabija Ukrainā, Kazahstānā. Atgriezos dzimtajā pusē, darbs gan bija, bet nopelnīt nevarēja. “Jaunībā jau uzreiz visu gribas, arī lielu naudu,” nosmej Vladimirs. Reiz ar draugu runājušies, viņš ierosinājis braukt darbā uz Latviju. “Paciemojos vietās Smiltenē, kur biju pirms tam. Bet Raunā bija nodegusi “Lauktehnika” un vajadzēja strādniekus, kas atjauno. Esmu metinātājs, mani uzreiz pieņēma darbā, vēlāk piešķīra dzīvokli,” stāsta moldāvs.

Vladimirs atceras, kā “Lauktehnikā”, kur gandrīz tikai latvieši, visi ar viņu runājuši tikai krieviski. “Kāpēc tā, es taču neesmu krievs. Teicu, lai ar mani runā latviski. Trijos mēnešos jau visu sapratu, arī runāju. Ar akcentu, protams,” ar lepnumu saka Vladimirs un uzsver, ka būtu jocīgi, ja viņš, moldāvs, ar latviešiem sarunātos krieviski.

Raunā viņš iepazinās ar Antoņinu. Viņas saknes ir Baltkrievijā, bet dzimusi  Jaunpiebalgā. “Paņēmu sievu ar četriem maziem bērniem. Viņa ir ticīgs cilvēks, arī es pieņēmu ticību. Viss dzīvē sakārtojās, ticība dod jēgu. Mums piedzima trīs bērni,” stāsta Vladimirs. Ģimene gadu gaitā bija iekārtojusi māju, bet pārmaiņu laikā tai atradās mantinieki. “Tā notika daudziem,” vien nosaka moldāvs un pārlaiž skatu saviem “Puņģiem”, kur izveidota saimniecība, ierīkots dīķis, uzcelta pirts, zeme sakopta.

“Vai te nav skaisti? Kā pavasarī dzied putni! Apkārt mežs, klusums. Visiem te patīk,” pārdomās dalās moldāvs. Lai no metinātāja kļūtu par zemnieku Latvijā, viņš, tiklīdz bija iespēja, nokārtoja eksāmenu un ieguva Latvijas pilsonību. “Eksāmens bija viegls. Es taču ikdienā runāju latviski. Nesaprotu tos, kuri Latvijā dzīvo gadu desmitus un nerunā latviski,” saka Vladimirs un piebilst, ka nav aizmirsis arī moldāvu valodu un regulāri sazinās ar māsu, kura tagad dzīvo Itālijā. Mazdēlam Emīlam māca moldāvu valodu. Vēl viņš prot ukraiņu un rumāņu valodu. Ar Antoņinu parunā krieviski.

Visi Tomuļecu bērni gāja latviešu skolās. Vladimirs pastāsta, ka bērnībā ar meitu runājis moldāviski, bet, kad viņa sākusi iet skolā, ar sarunām divatā bijis par maz, viņa saprot valodu, bet nerunā.

“Mūsu pieciem dēliem un divām meitām visiem otras puses ir latvieši. Visi dzīvo un strādā Latvijā. Tikai viens dēls kā vietējās firmas darbinieks regulāri  darbā brauc uz ārzemēm. Mums ir 12 mazbērni,” stāsta Vladimirs, un balsī saklausāms mīļums pret savējiem.

“Puņģi” ir ģimenes satikšanās vieta. “Mums taču katru mēnesi kādam ir vārda vai dzimšanas diena. Tad kopā esam ap 30 cilvēku. Pagalmā nav, kur mašīnas nolikt. Man ir dēls Jānis, tā ka līgošana arī ir kārtīga. Te labprāt visi brauc,” pastāsta moldāvs, atzīstot, ka ģimenē tagad svin tikai latviskos svētkus.

Vladimirs laiku un enerģiju atdod ne tikai savai ģimenei, saimniecībai. Viņš daudz palīdz citiem, gādā humāno palīdzību, ko izdala tiem, kam tā visvairāk vajadzīga. “Daudzbērnu ģimenēm nav viegli, zinu, ko nozīmē izaudzināt daudzus bērnus. Ja varu palīdzēt, labprāt to daru. Braucu pēc humānās palīdzības sūtījumiem uz Rīgu, tad izvadāju cilvēkiem,” klusi kā par pašsaprotamu lietu pastāsta Vladimirs.

Moldāvam ir daudz draugu, visi zina, ja vajadzēs, viņš palīdzēs, atsauksies. “Kāds esi pats, tā izturas pret tevi. Man ne ar vienu nekas nav jādala,” uzsver Vladimirs un atgādina, ka viņa mīļākā vieta Latvijā ir Veselavas pagasta “Puņģi”. “Te man ir viss – lauki, dārzs, dīķis ar zivīm, pirtiņa, saimniecība. Uzcēlām lielu siltumnīcu, sastādīju vīnogas. Latvijas šķirnes, jo tās, kas manā dzimtenē, te neaugs. Vai jaunībā varēju iedomāties, ka nedzīvošu Moldovā? Dievs visu sakārto,” pārdomās dalās 67 gadus vecais Vladimirs Tomuļecs, Latvijas pilsonis, kurš Latvijā dzīvo jau 38 gadus. 

Novēlējums Latvijai

“Latvija ir mana valsts. Kad man prasa, vai negribētu dzīvot Moldovā, acu priekšā plašums ar vīnogulāju laukiem. Jā, tur ir jauki! Es dzīvoju, strādāju Latvijā, maniem bērniem un mazbērniem Latvija ir dzimtene. Strādāsim, dzīvosim Latvijai! Ar gaišu prātu un Dieva svētību!” 

Neparasti

Kad kuplajai Tomuļecu ģimenei bija jāatstāj māja bijušo īpašnieku mantiniekiem, atrast jaunu dzīvesvietu bija grūti. “Ģimene ar septiņiem bērniem! Interesējos pie viena otra, naudas arī tik daudz nebija, lai nopirktu māju. Viens paziņa teica, ka kaut kur redzējis ziņu, ka kāds pārdod vai dod dzīvošanai māju. Braucu no vienas mājas uz nākamo, jo skaidri nezināju, kur meklēt. Kādā mājā satiku pazīstamu cilvēku, prasīju viņam. Izrādījās viņa māsīca grib pārdot māju vai kādu laist tajā dzīvot. Uzreiz sazvanīju, viņa piedāvāja pēc dažām dienām satikties. Nē, braucu tūlīt. Aizbraucu vakarā uz Rīgu, viņa iedeva man atslēgas – ej, dzīvo. Vēlāk “Puņģus” izpirku. Tāda, lūk, uzticēšanās svešam cilvēkam,” stāsta Vladimirs Tomuļecs. 

Ēdiens

Vladimirs atceras, kā bērnībā, nākot no skolas, jau pa gabalu sajutis mamaligas smaržu. “Moldāviem cita maize negaršo, tikai mamaliga. Arī tagad to regulāri gatavoju pēc mammas receptes, un visi latvieši teikuši, ka tādu gardumu nav ēduši,” saka moldāvs.

Mamaligai viņš pērk “Valdo” kukurūzas miltus. Čuguna katliņā ielej ūdeni, pieber nedaudz sāls. Kad ūdens vārās, lēnām ber klāt miltus un maisa. Vāra, kamēr masa kļūst bieza. “Bieži saka – putra. Bet tā ir maize,” atgādina Vladimirs. Masu izņem no katliņa un apaļā formā izklāj uz koka dēlīša. Tad ar diegu to sagriež šķēlēs, var arī ar nazi. Var ēst siltu vai aukstu gan ar gaļu, gan krējumu, pie zupas. Kad no katla izņemta maize, tajā ielej pienu, un iznāk garšīga piena zupa.    

Vārdnīca
 lapte – piens
 pa`sa`ri – putns
 piine – maize
 rosii – tomāti
 poame – vīnogas
 iubire – mīlestība
 aur – zelts
 umbrelă – lietussargs
 soră – māsa
Dumnezeu – Dievs

Projekts “Latvija – tie esam mēs visi”, nr. 2017.LV/MA/MT/01.

Mērķprogramma “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā diasporai, mazākumtautībām un personām ar invaliditāti”.