Mana dzimta. Manās atmiņās diemžēl tā neiesniedzas tālāk par 1879.gadu, kad dzimusi mana vecmāmiņa Antonija Akmens, un 1887.gadu, kad piedzimis mans tēvs Aleksandrs Hertelis. Nepārteicos – mans tēvs bija tikai astoņus gadus jaunāks par manu vecomāti. Tātad – pat ne pusotra gadsimta, kas ir tik maz, bet tomēr aptver piecas paaudzes.

Bagātās Akmens ģimenes mantiniecei – manai vecaimātei – nav iepatikušies turīgie līgavaiņi, bet kāds kalpu puisis Janis Arķis. Lepnais Akmens atņēmis meitai mantojumu, bet pēc pirmā mazdēla piedzimšanas jaunajiem atmērījis dažas pūrvietas liesas zemes pašā Zaņas krastā, Ezeres pagastā. Tur tapusi Birzuļu būda, mīlestība, saticība un bērni. Eduards, Žanis, Erna un Edvīns. Erna dzimusi 1905.gadā. Tajā juku gadā. Varbūt arī tāpēc mammai bija lemts raibs, smags mūžs. Lai nu kā, bet meitēns baskājis augu dienu vadījis Zaņā – makšķerējot, vēžojot un pieskandinot apkārtni ar skaistu, skaļu dziedāmbalsi. Skola? Četras klases, jo: “Kādēļ tērēt apavus?” – nospriedis Janis.

Citādi gan bijis netālajā Pampāļu pagasta lepnajās Tilku mājās, kur pasaulē nācis Aleksandrs Fridrihs (ģimenē pavisam bija 5 dēli un meita). Te visi dēli skolojušies: cits – Rīgā, cits – ārzemēs. Aleksandrs studējis Tartu universitātē. Pabeidzis, bet jaunais skolotājs iesaukts armijā – sākās Pirmais pasaules karš. Ievainots viņš nokļuvis gūstā. Kad pārnācis, sadzirdējis skaisto būdeļnieka meitas balsi un… sācis piestaigāt. “Ai, vecais Aleksis, tas mērkaķis,” smējusies Erna. Bet vecais mērkaķis bijis lepnā štātē, tās kabatā spoži rublīši. Meitēnam konfektes, tēvam tabaciņa, mātei spožs zīda lakats.

1924.gadā lepnajam Tilku saimniekdēlam Liepājā tikušas svinētas klusas kāzas. Saime gan nelabprāt pieņēmusi baskājaino meiteni no pārupes. Bet Erna bijusi ne tikai čakla, bet arī lepna. Tādēļ arī es nepazinu tēva dzimtu. Jaunie pārcēlušies uz Aizputes pamatskolu, kur tēvs bijis skolas pārzinis, ērģelnieks un kas tik vēl ne. Tur arī piedzimām mēs – trīs bērni.

1941.gada 14.jūniju nevēlos aprakstīt – tas daudziem bija vienlīdz baiss. Mūsu tēvs bija Rīgā, mamma sēdēja un raudāja. Labi, ka krievu zaldāti iesvieda mašīnā gultas pēļus, kukuli maizes, gabalu speķa. Divus gadus vecam bērnam nebija ne lāsītes ūdens, ne karotes, ne krūzītes. Mūsu vagonā neviens nenomira. Trimdas gadus vadījām aiz Polārā loka Ļebedevas sādžā, skarbās Jeņisejas upes krastā. Kā aprakstīt to dzīvi? Bads, stindzinošs sals, kukaiņi, pazemojumi, spērieni, bezpajumte, nespēks un nāve. Bada nāve ar kulīti zelta pagalvī. Kas ir zelts? Spīdumiņš. Pavasarī no apmēram simt atbraukušajiem cilvēkiem dzīvi palika ap četrdesmit. Nomira arī mūsu vidējais brālītis, 1943.gada 2.aprīlī. Zeme bija sasalusi arī virskārtā, mamma kausēja to – cik jau nu viņa to dziļu izkausēja. Viņai tolaik bija 37 gadi.

Kā gan mēs varējām palikt dzīvi? To zina Dievs un Liktenis. Sala migla ziemā, laimīgās vasaras ar zāli un sēnēm mokošas darīja odu un mošķu uzbrukumi. Mūs uzturēja mammas sīkstums, čaklums un spēja sīkumiņā saskatīt prieku. Pēc kara sazinājāmies ar Latviju. Tēvs apcietināts 1947.gadā. Arī viņš, tāpat kā māmuļas divi brāļi, nogula Smita kalna pakājē. Kur esat jūs – mūsu saknes? Mēs gan, lai agri novecojuši, bijām tikai bērni. Ko nācās izciest mūsu mātēm? Cik gari bija tie bargie 13 izsūtījuma gadi!

Atgriezos dzimtenē 1954.gadā. Mamma ar brāli – 1957.gadā. Tagad bijām bez mājām. Par laimi, tas nokārtojās. Atkal smags darbs, tā pati nabadzība – bet tomēr tikām pie mājas. Mazo brāli iesauca dienestā 1958.gadā. Arhangeļskā viņš apprecējās un pārcēlās uz Habarovsku. Atcerējās Ļebedevā cilpās noķertās vārnas un kļuva par īstu mednieku Usūrijas taigā. Piedzima divi dēli. Vecāko Eduardu 1978.gadā nošāva Afganistānā.

Kuplais Herteļu dzimtas koks nobirdinājis lapas. Tēva brāļiem nevienam nebija bērnu. Atlikuši esam mēs ar brāli (taisnība, nezinu, vai viņš vēl dzīvs, jo sen nav devis ziņu) un mūsu bērni.

Manas dzimtas stiprais celms – māmuļa. Izdzīvojusi garā mūža piespēlētās peripetijas privātā dzīvē, izcietusi dēla un mazdēla zaudējumu, līdz savai nāvei 89 gadu vecumā bija ar možu prātu un darbīgām rokām, ar to pašu prasmi saskatīt prieku sīkumos. Viņa bija īsta latviešu sieva – izturīga, sabiedriska un mīļa vecā oma mūsu mazmeitām.

Nu, bet es? Nožēloju nedaudz: izglītības trūkumu un nespēju apprecēt nedzērāju vīru. Un vēl: dāsni izmaksāto kompensāciju par tēva īpašumu 12500 rubļu, kurus bija sadalījusi visiem, galvenais – mazmeitu skolām, Godmaņa laikā pārvērta 60 latos. Bet nekas. Vecākā mazmeita jau pabeigusi augstskolu. Mazās vēl gatavojas. Jā, arī mani bērni ir atraduši vietu dzīvē – mācījās gan tik, cik paši gribēja.

Vētrainajā Sibīrijā bijām bez sakņu spurdziņām. Te, vējainajā Liepājā, mani tur stipras saknes. Arī manus bērnus vējš tikai loka. Bbet Agnesei, Alisei un Simonai saknes “vējš neizplēš”. Es lepojos ar savas dzimtas zaļo, košo zaru un stiprajām saknēm vējā.

V. Smaļķe

Aizputes pamatskola pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Vidū – Erna un Aleksandrs Herteļi.