Rasmai Klasonei bija četri gadiņi, kad viņas ģimeni 1949. gada 25. martā iesēdināja lopu vagonos tālam deportācijas ceļam – viņa pastāsta ”Kurzemes Vārdam” Torē, kur piemiņas vieta izvestajiem ļaudīm nav aizmirsta. Arī trešdien, 25. martā, lai arī Covid-19 draudu ēnā nenotika oficiāls tradicionālais komunistiskā genocīda atceres dienas sarīkojums, cilvēki ieradās nolikt ziedus pie izsūtīto pieminekļiem.

”Kurzemes Vārds” bija klāt, kad piemiņas vietā Torē svecītes aizdedza un ziedus nolika, un brīdi klusumā pastāvēja liepājnieki – gan represēto kluba pārstāvji R. Klasone, Ināra Martinova, Andris Zīders, gan Liepājas muzeja vēsturniece Sandra Šēniņa, gan pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Vilnītis. Vēlāk šeit ieradās un ziedus nolika arī Grobiņas novada domes priekšsēdētājs Aivars Priedols kopā ar sabiedrisko attiecību speciālisti Kristīni Pastori un novada kultūras darbiniecēm Lindu Pričinu un Inesi Gustu. Grobiņas pašvaldība bija parūpējusies, lai sēru dienā pie piemiņas akmens plīvo karogs un ir vairāki soliņi, uz kuriem apsēsties gados vecākiem ļaudīm, ierodoties godināt savus Sibīriju izcietušos tuviniekus. Savukārt Liepājā ar svecēm un ziediem netika aizmirstas arī represēto piemiņas vietas Centrālajos kapos.   

R.Klasone sarunā atcerējās – no Sibīrijas atgriezās visa viņas nīcenieku Ābolu ģimene. Atceļā no izsūtījuma – pēc septiņiem gadiem – mamma vilcienā meitenei mācīja latviešu burtus, lai dzimtenē varētu iet latviešu skolā. Pa vidu bija tāluma dzīves skarbums: tēva arests, pa slimnīcas logu mātes padotās maizes garoziņas izbadušajiem bērniem, par kuriem, kā mācēja, rūpējās vecāmāte, kamēr mamma bija sasirgusi. Tikmēr Latvijā bez ģimenes gādības bija palikuši ģimenes vecākie bērni – Rasmas brālis un māsa. Ābolu ģimene no izsūtījuma atgriezās, lai gan bija ļoti grūti arī pirmie atgriešanās gadi dzimtenē, kad nācās dzīvot savu ”Miltiņu” māju pirtiņā – dzimtās mājas vairs nebija. Rasmai mamma vienmēr teikusi bez mazākās šaubīšanās – tikai uz mājām, tikai uz dzimteni!

1949.gada 25. martā operācijā ”Krasta bangas” no Latvijas uz tāliem PSRS rajoniem bez tiesas sprieduma, bez tiesībām atgriezties un uz mūžīgiem laikiem deportēja apmēram 13,6 tūkstošus ģimeņu, kopā tuvu pie 42 tūkstošiem cilvēku 33 ešelonos.