Svētdien pēcpusdienā Liepājā tika sagaidīts Dins Vecāns, kurš kopš 18.maija devies izaicinājuma pilnā izturības skrējienā apkārt Latvijai. Astoņpadsmito projekta “Apskrien Latviju” dienu Dins uzsāka no pagrieziena uz Nidu ar mērķi vakarā finišēt Ziemupē.

Pie Liepājas dienvidu robežas Nīcas pusē viņu sagaidīja pulciņš atbalstītāju. Viņi vidū bija arī Kristīna Robalde ar savu ģimeni – vīru Artūru un meitām Paulu Evelīnu un Annu Martu. Atbraukuši ar automašīnu tepat no Ezerkrasta. Dinam skriešot līdzi pati Kristīna un vecākā meita – deviņus gadus vecā Paula Evelīna, bet vīrs un jaunākā atvasīte viņas abas atbalstīšot. “Es strādāju maiņās, uztraucos, vai tikai neiekritīs manā darbadienā,” Kristīna priecājās, ka dienā, kad Dins nokļuvis līdz Liepājai, viņai ir brīvdiena, līdz ar to radās iespēja pievienoties, un kļūt par projekta, kas veltīts Latvijai svētkos, daļu. Par Dinu redzējusi sižetu raidījumā “Sporta studija”, un pirmā doma bijusi – vai tas vispār ir iespējams. “Sekoju līdzi, kā viņam iet, un kopumā grafikā iekļaujas. Jātur īkšķi, jālūdz Dievs, lai viņš var izskriet,” novēl Kristīna.

“Viņš ir malacis. Tas ir kaut kas tāds īpašs, kurš katrs to nevar,” par pieņemto izaicinājumu sacīja Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5.vidusskolas audzēkne Alīna Valdmane, kurai kā “Ghetto Games akadēmijas” dalībniecei deliģēta Dina sagaidīšana Liepājā. Kopā ar viņu ir vairāki jaunieši, braukšot ar ērmriteņiem.

“Es ticu, ka viņš noskries līdz galam,” sacīja Alīna, par to liecinot jau līdz šim sasniegtais.

Liepājā D.Vecāns ieskrēja jau vairāku atbalstītāju pavadībā. Sekoja sasveicināšanās ar sagaidītājiem un kopīgs foto. Portālam liepajniekiem.lv viņš sacīja, ka aizvadītajās dienās ir “nenormāli daudz emociju” un vienīgais, kas šobrīd pietrūkstot, ir miegs. Pie šādas slodzes, kad dienā jānoskrien 80 kilometri, ar piecām stundām ir par maz. “Līdz ar to cenšamies arvien ātrāk tikt līdz gulēšanai, pagulēt vismaz sešas septiņas stundas. It kā saka – vairs palikusi astīte, finiša taisne, bet nevienā mirklī nevar atlaist.”

Katra diena sākoties ap pulksten 6.30. Dins neslēpa, – izlienot no gultas, ķermenis ir stīvs, jūt sāpīgās vietas. “Bet, kad uzvelc kostīmu, tu kā Supermens. Tev nekas vairs nesāp, vari skriet,” viņš smaidot teic, bet tūlīt piebilst, ka tik viegli nemaz neesot. “Pēc pamošanās seko brokastis, kāju sateipošana attiecīgi uz tām vietām, kur vairāk vajadzīgs, un tad dodamies laukā no naktsmītnēm uz punktu, kur iepriekšējā vakarā ir beigts.

Starts ir ap pulksten 8.30, finišs – astoņos, deviņos vakarā. Ja pašsajūta ir laba, tad uzskrien vēl pāris kilometrus virs noteiktajiem 80. Bet šobrīd sevi pārāk neprovocēju, zaudēt uz miega rēķina – tas nebūtu prātīgi. Cenšos just robežu, cik tālu varu iet un attiecīgi apstājos.”

D.Vecāns pastāsta, ka ķermenis jau ir pieņēmis, ka katru dienu ir jānoskrien 80 kilometri, un ir sācis ar to sadzīvot. “Kopš padsmitās dienas vairs nav kāpumu un kritumu, ar katru dienu jūtos stabilāks.

Es katru rītu pamostos, nokoncentrējos un varu skriet. Īstenībā es dienu izbaudu. Tā ir tik gara un piepildīta!

Skrienot es atslēdzos, ne par ko nedomāju, galva iztīrās. Es sakārtoju sevi. Esmu iepazinis sevi pavisam citā līmenī.”

Dinu iedvesmo cilvēki, kas viņam pievienojas, un pateicas par sniegto atbalstu. “Kad visu distanci veicu vienatnē, arvien vairāk saprotu, ko nozīmē apkārtējo atbalsts, labie vārdi un ticība. Līdzskrējēji palīdz novērst domas, kad neklājas tik viegli. Paldies!” Līdz šim gan bijušas tikai trīs dienas, kad D.Vecāns skrējis viens pats. Tas bijis posms Latgalē.

Patiesībā, īstenojot savu izaicinājumu, Dins neapzināti palīdz pārspēt katra paša personīgos rekordus. “Viena no pozitīvākajām dienām bija Priekules pusē. Tā bija 16.diena. Nepaspēju noskriet pat divus kilometrus, kad jau pretī bija Priekules futbola komanda. Ar mani skrēja gan mazie futbolisti, gan viņu treneris. Mazie skrēja intervālos ar pauzēm, bet treneris gan visu dienu, uzstādot savu personīgo rekordu – 72 kilometrus,” Dins atzīst, ka šādi līdzskrējēju rekordi krītot katru dienu, un tas motivējot pašu neapstāties un kustēties uz priekšu. “Man cilvēki ir teikuši –

tas ir kreizi, ko tu dari, bet reizē arī iedvesmo. Manuprāt, tas nav jāattiecina tikai tīri uz skriešanu. To var attiecināt uz jebko, ko esi vēlējies darīt visu mūžu. Ja tu ej uz kaut ko, tad ieguldi visu savu enerģiju. Robežu nav, ir tikai jāgrib.”

No pilsētas dienvidu robežas Dins ceļu turpināja pa veloceliņu līdz stadionam “Daugava”, kur ieturēja garāku pauzi, lai nedaudz atvilktu elpu un paēstu pusdienas. Ceļā uz Karostu pie tilta viņu gaidīja pārsteigums – pieci jaunieši uniformās. Kā vakarā savā video dienasgrāmatā “Facebook” atzīs skrējējs, tas būs kas nebijis, jo līdz šim jaunsargi viņam nebija pievienojušies. “Viņi parādīja ceļu laukā no Karostas. Patika, tiešām patika.”

Nepilnu trīs nedēļu laikā ir pieveikti 1397 kilometri. Piedzīvots karstums, lietavas, ir skriets pa granti ar lielām šķembām, radot papildus triecienus pēdām. Netiek skriets gar pašu jūras krastu dēļ slīpuma, nav vienāda slodze uz kājām, paskaidro D.Vecāns. Sākotnēji bija plāns apskriet Latviju 18 dienās, un 4.jūnijā jau finišēt sākumpunktā – Rīgā. Taču saprasts, ka optimālais dienā pieveikto kilometru skaits būs tomēr 80 sākotnēji nosprausto simts vietā.

“Mans mērķis ir apskriet Latvijai apkārt, un es pie tā pieturos. Es neiespringstu uz dienām. Man nav kaut kas jāpierāda par spīti visam. Mērķis ir viens – tikt līdz Rīgai, un tas arī tiks izdarīts,” Dins cer, ka galvaspilsētu sasniegs jau šotrešdien.

D.Vecāns ir skriešanas entuziasts, kurš 2016.gadā 28 valstīs, 28 dienās, noskrējis 28 maratonus (42,2 km katru dienu). Projekts “Apskrien Latviju” tiek realizēts kopā ar “Ghetto Games” un fondu “1836”, kurš 2015.gadā uzsāka īstenot projektu “Aplido, apceļo, apmīļo Latviju”, ar mērķi izveidot vienojošu 1836 km garu tūrisma ceļu apkārt Latvijai.  

20Skatīt galeriju