Par seksuālu noziegumu cietumsodu atsēdējušais un saskaņā ar neoficiālu informāciju 6. februārī no cietuma iznākušais vīrietis pirmo uzbrukumu pastrādājis 14. februārī.

Oficiāli – Dienvidkurzemes novadā, neoficiāli un precīzāk – Grobiņas pieturā, kur no viņa uzmācības cieta 16 gadu vecumu nesasniegusi jauniete.

Policijā iesniegums gan saņemts tikai 16. februārī, kad ierosināta krimināllieta.

Diemžēl sabiedrība par notikušo netika informēta, lai gan loģika saka, ka

iedzīvotājiem bija visas tiesības zināt, ka par seksuālu noziegumu cietumā sēdējis vīrietis uzmācas nepilngadīgai jaunietei nieka nedēļu pēc iznākšanas brīvībā.

Valsts policija skaidro: “Pēc informācijas saņemšanas piektdienas vakarā par notikumu Dienvidkurzemes novada Pašvaldības policijas amatpersonas, izskatot videomateriālus, ieguva personas attēlu, un persona tika identificēta.”

Un turpina: “Tikko kā vīrietis aizturēts pirmdienas rītā, sabiedrība par to informēta.”

Respektīvi, sabiedrību informēja brīdi, kad vīrietis bija pastrādājis otro uzbrukumu un aizturēts, līdz ar to vismaz tobrīd sabiedrībai vairs nebija bīstams, jo atradās Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas vietā, nevis brīdī, kad policijai kļuva zināms, ka noticis pirmais uzbrukums.

Operatīvi tapa lapa ar aizdomās turētā foto, vārdu un uzvārdu, personas datiem, iepriekšējo sodāmību un aprakstu.

Grūti noticēt, ka šo lapu varēja radīt kāds cits, izņemot policiju, no kurienes tā acīmredzot noplūdināta un cirkulēja novada iedzīvotāju čatos.

Nelikumīgi? Bez šaubām.

Vai šī informācija brīdināja vecākus un, iespējams, pasargāja bērnus? Cerams.

Ja par tik skaļu notikumu nav oficiālas informācijas, bet ir tikai ziņu drupačas, tad tas vienīgi vairo bailes un paniku. Arī rada dažādas versijas un teorijas. Un ne visas ir pārspīlējumi un atrautas no realitātes.

Piemēram, pieļāvums, ka varmāka varētu pārvietoties starp dažādām apdzīvotām vietām, izrādījās gaužām patiess, ja reiz pirmdien, 19. februārī, viņš jau uzbruka sievietei Liepājā.

Un tad viņu aizturēja vai nu policija, vai nu kāds uzbrukuma aculiecinieks, kā vēsta atkal jau neoficiāla informācija, ko policija nekomentē, atturēšanos no komentāriem pamatojot ar pirmstiesas izmeklēšanas interesēm.

Sākotnēji gan sabiedrība uzzināja tikai par pirmo gadījumu un to, ka uzbrucējs aizturēts.

Satraukušos Grobiņas pedagogus policija pamācīja necelt paniku, jo vainīgais, redz, aizturēts. Vienīgi te bija izlaista viena būtiska nianse.

Starp pirmo un otro uzbrukumu bija pagājušas veselas piecas dienas.

Uzbrucējs nesēdēja uz vietas un atrada jaunu upuri. Tātad vecākiem, pedagogiem, bet vispirms jau pašiem bērniem, bija visas tiesības justies apdraudētiem, baidīties un neziņas apstākļos arī celt paniku.

Nē, nevainības prezumpciju neviens nav atcēlis, taču šādos gadījumos nav runas par aizspriedumiem pret bijušajiem ieslodzītajiem, bet par konkrētiem draudiem bērniem un sievietēm.

Izvairoties no linča tiesām, bija jāskan skaļiem trauksmes zvaniem, proti, aptuveni tādiem brīdinājumiem, kādus vecāki cits citam nodeva savās sarakstēs: “Alīn (vārds mainīts), nelaid Aiju vienu pašu ārā no mājām.”

Novērst pirmo uzbrukumu droši vien nevarēja, lai gan iedzīvotāji varētu sapņot par to, ka cietumsodu izcietušie tiktu pāraudzināti.

Tomēr realitātē vairāk nekā puse ieslodzīto cietumā atrodoties atkārtoti, proti, pastāv liels risks, ka no cietuma atbrīvotie atkal pastrādā noziegumu.

Tomēr galvā šaudās domas, ka otro uzbrukumu gan varētu vismaz mēģināt nepieļaut, ja ne novērst.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.