Zemnieki

Ar zemnieku protestiem viss it kā vairāk vai mazāk ir skaidrs. Vienīgā mūsu zemes arāju prasība, kas šķiet neizpildāma, ir par birokrātijas mazināšanu.

Lai pārvaldītu kādu organizāciju, kas lielāka par ģimenes uzņēmumu, it sevišķi, ja runa ir par veselu nozari, valsti vai daudzu valstu apvienību, neiztikt ne bez ierēdniecības, ne bez likumdošanas, ne bez dekrētiem, lēmumiem, rīkojumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

Iedzīvotājiem, kad viņiem paskaidroja zemnieku protestu iemeslus,

pietika izdzirdēt, ka runa ir arī par samazināta PVN saglabāšanu Latvijas augļiem un dārzeņiem, lai nostātos lauksaimnieku pusē.

Lai kā inflācija pēdējos mēnešos oficiāli it kā saruktu, daudzi iedzīvotāji joprojām asi izjūt ciparus uz pārtikas cenu zīmēm un to ietekmi uz ģimenes budžetu, lai cerētu, ka 5% PVN vismaz daļai preču tiešām atspoguļotos lielveikalu izdotajos čekos.

Rotori

Latvijā vienlaikus varētu norisināties gan protesti pret dzīves dārdzību, tai skaitā pret elektrības cenām, gan pret jaunām elektroenerģijas ražotnēm.

Savulaik Pāvilosta visā Latvijā esot kļuvusi populāra vēja dēļ. Tādēļ kaitošanas un sērfošanas cienītāji no visas Latvijas sāka plūst uz Kurzemes piekrastes mazo pilsētiņu.

Daudzi to iemīļoja un iegādājās īpašums, pārvēršot šo nelielo mūspusē slaveno Zvejnieku svētku mājvietu par Rīgas miljonāru un citu turīgu iedzīvotāju rezidenci.

Pēdējo gadu tendence liecina, ka

Pāvilostas vējus vēlas tvert jau rūpnieciskos apmēros,

kaļot plānus par vēja parkiem gan jūrā, gan vietējos mežos.

Grūti pateikt, kāda reakcija uz šādiem plāniem būtu liepājniekiem, ja vēja dzirnavu būvēt gribētāji savus plānus saistītu ar šo pilsētu. Ļoti iespējams, ka mums tāpat nāktos klausīties par dabas ainavām, ko nedrīkst mainīt.

Tomēr it sevišķi tādās dienās kā 5. janvārī, kad teju visa Latvija superaugstās elektrības cenas dēļ bija gatava piektdienas vakaru pavadīt romantiskā sveču gaismā, šķiet neprāts citu pēc cita noairēt atjaunīgās enerģijas projektus.

“Māksla”

Pirms nepilnas nedēļas pašvaldības policisti notvēra gandrīz jau trīsdesmitgadnieku, kurš, pa Jūras ielas piecstāvu dzīvojamās mājas ugunsdzēsības kāpnēm uzrāpies līdz pašai augšai, atstāja tur sev un saviem domubiedriem izprotamus simbolus.

Portāls labi saprot, ka grafiti jeb sienu zīmējumi un uzraksti dažiem jauniešiem ir daļa no viņu dzīvesveida. Daži to sauc par ielu mākslu, citi – par vienkāršiem ķēpājumiem.

Tomēr vēl labāk saprotamas ir ēku īpašnieku tiesības uz to, lai viņu namu sienas izskatītos tā, kā to vēlas viņi, nevis kāds cits.

Tam būtu jābūt galvenajam kritērijam, lai uz Liepājas mūra, ķieģeļu vai koka namu fasādēm parādītos vai neparādītos kāds jauns “mākslas darbs”.

Ja tāds top uz kāda pamesta vai nolaista nama sienas, to vēl zināmā mērā var saprast un pieņemt, tomēr šī mākslas žanra šedevri parādās arī uz namiem, kas neatbilst šīm kategorijām.

Tiešsaistes resursos, kuros aprakstīta dažādu pasaules pilsētu pieredze cīņā ar šo parādību, bieži minēti Ņujorkas sekmīgie un arī ne tik sekmīgie centieni apkarot šo subkultūru.

Izsisto logu teorija vēsta, ka grafiti ir viens no faktoriem, kas raida signālus, ka attiecīgā pilsētas teritorija ir vāji uzraudzīta un tā ir labvēlīga noziedzībai.

Cīņa ar grafiti nav viegla un lēta, tomēr tai būtu vērts pievērst pastiprinātu uzmanību, lai uzlabotu vides pievilcību un dzīves kvalitāti.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.