“Mēs esam skopas siļķes,” pats par sevi pasmējās kāds pāris, kas tikko izrausās no auto pēc dažu minūšu riņķošanas pa stāvlaukumu, meklējot brīvu šauru kabatiņu, kur ieslidināt savu braucamrīku.

Pēc siļķēm mucā šajā laukumā karstajā darbadienas pēcpusdienā izskatījās vēl vairāki desmiti citu automašīnu.

Ņemot vērā, ka Roņu ielas izeja uz pludmali plaša un ērta, būtu muļķīgi apgalvot, ka visi apmeklētāji šo vietu izvēlējās tādēļ, ka Dienvidu mola tuvumā nav jāmaksā par parkošanos.

Tomēr vairāki liepājnieki atzīst, ka būtiskākais apsvērums nebraukt uz Jūrmalas ielu ir nevēlēšanās maksāt par mašīnas atstāšanu pludmales apmeklēšanas laikā.

Agrāk pa šauro un smilšaino taciņu starp “Kursu” un vēja turbīnu uz pludmali lauzās lielākoties šīs apkārtnes iedzīvotāji, suņu staidzinātāji, sportotāji, vientulības cienītāji vai arī kāds kāpās iedzert mīlošs personāžs.

Tagad, kad izeja pārtapusi par maģistrāli, atpūtnieku skaits un blīvums karstās dienās daudz neatpaliek no centrālās pludmales. Varbūt drusku klusāk un mierīgāk gan ir, bet daudzi procesi līdzīgi.

Arī te ir bērneļi, kuri pa ceļam uz ūdeni kā buldozeri rullē pāri dvieļiem, uz kuriem saules vannu bauda dāmas ar šampanieša glāzi rokā.

Kontrastam jūras krastā kāds ģimenes galva, vērojot savu atvašu plunčāšanos, malko alu no skārdenes un izpūš kuplu cigarešu dūmu, neliekoties ne zinis par apkārtējo labsajūtu.

Labā ziņa, ka arī šajā liedaga daļā beidzot tapusi kafejnīca, kuras durvju vēršana tika solīta jau pērn, kad tur tapa jaunceltne.

Sliktā ziņa tāda pati kā daudzās Liepājas ēstuvēs – netikšana galā ar drusku lielāku apmeklētāju plūsmu.

Iespējams, trūkst darbaroku biznesā, kas uzplaukst faktiski tikai vasaras sezonā. Viens otrs ēdinātājs neslēpj, ka esot problēmas atrast pat vasarā strādāt gribošus skolēnus.

Šis, starp citu, vēl viens interesants temats, jo ir piemēri, kad jauniešiem liek strādāt pa 11 stundām dienā bez skaidri zināmiem spēles noteikumiem, proti, informācijas par darba samaksu.

Darbaspēka trūkuma un klientu pieplūduma summa ir ēdiena gaidīšana krietni ilgāk par cerēto laiku. Tāpēc ar pavisam tukšu vēderu nav ieteicams doties vakara maltītē. Izsalkums nebūt nevairo pacietību.

Par Liepājas kafejnīcu cenām mati gaisā ceļas daudziem, kuri krodziniekiem pārmet alkatību.

Tas gan ir drusku lieki, jo var jau saprast uzņēmējus, kuriem ļoti īsā laikā jācenšas nopelnīt pietiekami daudz, lai viņiem vispār būtu interese nodarboties ar šo biznesu.

Tomēr tādā gadījumā jāpacenšas, lai, no klienta prasot augstu samaksu par frī vai picu, klients šo itāļu pīrāgu saņemtu pilnībā izceptu.

Un, ja par vasaras dzērienu aperolu gribi iekasēt vairāk eiro nekā dažviet (vai daudzviet) Vidusjūras kūrortos, tad gatavo šo dāmu iecienīto dziru, kā pienākas, nevis “Prosecco” vietā lej Rīgas šampanieti un strīdies ar klientu, ka tāds ir īpašnieka rīkojums.

Nav grūti kļūt par skopu siļķi, ja no tevis plēš septiņas ādas, bet pretī dod štruntu uz puļķīša.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.