liepajniekiem.lv
Tā vien šķiet, ka pagājis tas laiks, kad Rietumi visai atturīgi apbruņoja Ukrainas karaspēku, baidoties palielināt karadarbības izplešanos, un Krievija to izmantoja tāpat kā Rietumu negatavību karam.
Protams, Ukraina prasa vēl lielāku un ātrāku palīdzību, taču nu jau tā sāk saņemt modernu bruņojumu, jo
Rietumi atklāti atzīst vispārzināmo patiesību, ka Krievija ir lielākais drauds pasaules mieram un, ja Ukrainai neizdosies Krieviju apturēt, tas būs jādara rietumvalstīm.
Lai kā Maskava cerēja, ka tai izdosies sašķelt Rietumus ar tādu ieroci kā energoresursu piegāde, taču gan pasaules septiņu ekonomiski attīstītāko valstu vadītāji, gan NATO līderi paziņoja, ka atbalstīs Ukrainu tik ilgi, cik ilgi tas būs nepieciešams, nepieļaujot, ka Krievija varētu uzvarēt un diktēt savus miera noteikumus.
Atbalsts Ukrainai notiek, arī vēršoties pret Krievijas peļņas avotiem, vienlaikus mazinot šīs rīcības ietekmi uz rietumvalstu ekonomiku. Un skaidrs, ka Ukraina iegūs lielāku palīdzību arī ar to, ka tā kļuvusi par Eiropas Savienības kandidātvalsti.
Tikai amizanti izklausās Rietumu līderu aicinājumi Maskavai būt savaldīgai un izturēties atbildīgi. Te nu gribas izsaukties: mīļo pasaulīt, un to saka fašistiskam režīmam, kas parādījis savu atbaidošo seju un bez žēlastības posta kaimiņvalsti tikai tāpēc, ka tā grib iet savu, no Krievijas neatkarīgu ceļu!
Tas izklausās apmēram tāpat, kā rūdītam bandītam pēc kārtējās bankas aplaupīšanas mēģinātu ieteikt nākamo aplaupīšanu izdarīt atbildīgāk un savaldīgāk.
Tikpat interesanti bija dzirdēt Kremļa propagandistu priecāšanos par viena otra Rietumu militārā eksperta atzinumu, ka līdz vasaras sākumam Krievijas karadarbība Ukrainā bijusi haotiska, toties tagad, lūk, Krievijas karaspēks parādījis to, kas no šī karaspēka gaidīts.
Ja mīcīšanās pa Donbasu un pilsētu barbariska apšaude tiešām ir viss, kas no Krievijas bruņotajiem spēkiem gaidīts, tad jāsāk piekrist ne viena vien militārā eksperta prognozei, ka augusta vidū karā notiks lūzums un sāksies Ukrainas karaspēka pretuzbrukums. Jo tajā laikā savu lomu pa īstam sāks parādīt Ukrainai piegādātie modernie ieroči, bet Krievijai pietrūks, ko likt tiem pretī.
Lai arī cik neizsmeļami ir tās dzīvā spēka resursi, tomēr frontē visu izšķir ieroči.
Ne velti pie varas esošie Ukrainai atņemtajā Krimā sākuši bažīties, ka šai pussalai varētu uzbrukt Ukrainas karaspēks.
Par to gan jāšaubās, ka tāda notikumu pavērsiena laikā Kremlī varētu notikt apvērsums un no troņa gāztu Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, kuru dēvē par pasaules lielāko ļaunumu un Krievijas virzītāju pretī katastrofai.
Ja Putinam arī nāksies aiziet, tad tas notiks ar godu, un būtu naivi cerēt, ka viņa pēctecis izrādīsies mazāk ļauns.
Ja varas groži tiktu saimniecisko aprindu pārstāvja rokās, tad agresivitāte varbūt par kādu procentu samazinātos, taču šādas pārmaiņas Kremlī maz ticamas. Krievija jau pārāk tālu aizgājusi centienos atjaunot savu kādreizējo impēriju, lai varētu pieļaut, ka tā nostātos uz cita ceļa, iekams Rietumi nepiespiestu to darīt.
Par to pārliecina ne tikai Krievijas propagandistu, bet arī politiķu dižmanīgais tonis, jo vairāk nekā atbaidoši izklausās draudi, ka Maskavā uz kartes atzīmēti NATO lēmumu pieņemšanas centri Rietumeiropas un ASV pilsētās, tādējādi liekot saprast, ka mērķi Krievijas raķetēm jau izvēlēti. Bet ne jau tikai tonis ir draudīgs. Draudīga arī rīcība, Baltkrievijai apsolot tādas tālās darbības raķetes, kuras var aprīkot ar kodolgalviņām, un mēģinot šo valsti ievilkt karā.
Tāpēc jau arī Krieviju sauc par lielāko draudu pasaulei, jo Kremļa režīms tiešām ievadījis jaunu nedrošības un baiļu ēru, liekot NATO blokam rūpēties, lai Krievija nespētu spert soli tālāk Eiropā.
Tātad atgriezies laiks gan pēc Pirmā pasaules kara, kad sabiedrotajiem nācās Baltijā veidot barjeru pret boļševiku Krievijas iespējamo iebrukumu Rietumeiropā, gan pēc Otrā pasaules kara, kad ASV un Lielbritānija nostiprināja spēkus, baidoties, ka to sabiedrotie karā pret Vāciju varētu ar šo uzvaru neapmierināties un iet tālāk līdz pat Atlantijas okeānam. Iespējams, Staļins tā arī bija iecerējis darīt, tikai viņu atturēja Rietumu iespējamā militārā pretestība.
Un te nu uzmanības priekšplānā izvirzās Baltijas valstis, kas Krievijai varētu kļūt par pārbaudes objektu, kā NATO reaģēs, ja Krievija tās mēģinās aizskart, savukārt Ziemeļatlantijas aliansei Baltijas valstis ir barjera pret Krievijas iespējamiem tīkojumiem tālāk Eiropā par Ukrainu.
Par NATO dalībvalstīm uzaicinātā Somija un Zviedrija tādas būtu alianses ziemeļu flangā, Baltijas valstis – austrumu flangā. Jautājums vienīgi, kādu instrumentu Kremļa režīms varētu izvēlēties, lai pārbaudītu.
Vai tikai biedēs, manevros imitējot raķešu triecienus Baltijas valstīs, vai apmierināsies ar hakeru uzbrukumiem, vai arī izprovocēs kādu incidentu, lai būtu iegansts parādīt spēku.
Līdzīgi tam, kā notika 1939. gada ziemā pret Somiju un 1940. gada vasarā vienlaikus pret Latviju, Lietuvu un Igauniju.
Šajā ziņā interesanti bija Kremlim alternatīvo krievu politisko komentētāju izteiktie varianti pēc tam, kad Lietuva īstenoja Eiropas Savienības sankcijas pret Maskavu un pārtrauca vairāku Krievijas preču tranzītu cauri savai valstij pa tā saukto Suvalku koridoru uz Kaļiņingradu.
Piemēram, ka Krievija par atbildi varētu šajā koridorā iesūtīt vairākus simtus protestētāju un tad paziņot, ka jāsūta karaspēks tos aizstāvēt. Vai arī, ka Krievija virs šī 62 kilometrus garā koridora noteiktu lidojuma aizlieguma zonu un sūtītu savas transporta lidmašīnas, gaidot, kā uz to reaģēs NATO.
Pavisam interesants bija variants, ka Krievija varētu anulēt PSRS valdības lēmumu pēc Otrā pasaules kara par Klaipēdas iekļaušanu Lietuvas sastāvā.
Tikai tas vēl vairāk apliecinātu Putina darbību līdzību ar Ādolfu Hitleru, jo 1939. gadā Klaipēdu Lietuvai atņēma Trešā reiha fīrers, bet tagad to darītu Kremļa vadonis…
Lai nu kā, bet šī Baltijas valstu biedēšana lika kļūt uzmanīgiem NATO vadītājiem, kuri līdz šim gan nostiprināja šo reģionu, bet vairāk simboliski. Taču tagad ASV nolēmušas Austrumeiropā būtiski palielināt sauszemes, jūras un gaisa spēkus, bet NATO ātrās reaģēšanas spēku skaitliskais sastāvs kļūs vairāk nekā septiņas reizes lielāks.
Lai nevajadzētu Baltijas valstis mēnešiem ilgi atbrīvot no iebrukušā Krievijas karaspēka, bet lai vispār nepieļautu šādu iebrukumu. Cita lieta, ka Baltijas valstu nodrošināšana paredzēta tikpat gausi, cik gausa bija Ukrainas apbruņošana un sankciju noteikšana pret Krieviju. Un tomēr Ukrainu apbruņo, sankcijas nepārtraukti pastiprina, un galu galā Krievijas spēki pašreiz nav tik stipri, lai karotu divās frontēs.
Varētu šķist, ka Krievija vispār neuzdrīkstētos šeit spert kāju, jo tas nozīmētu NATO atbildi un tātad Trešo pasaules karu, bet to izraisīt Krievija neriskētu, jo kā lai karo ar NATO, ja netiek galā ar Ukrainu. Tas izklausās loģiski, tikai jārēķinās, ka Kremļa režīmam loģika nav stiprā puse. Vai tad bija loģiski sākt karu pret Ukrainu, bet sāka.
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Latvijā
NATO paredz palielināt savus spēkus arī Latvijā.
Palielinās kovida saslimšanas gadījumu skaits.
Latvija nolemj iegādāties jaudīgas pretgaisa aizsardzības sistēmas.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Populārais militārais eksperts, atvaļinātais pulkvedis Igors Rajevs iesaistās politikā.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
NATO samitā pieņem alianses jauno stratēģisko koncepciju un paplašina dalībvalstu skaitu.
Turpinās Krievijas karš un terorisms pret Ukrainu.
Beidzas pasaules ekonomiski attīstītāko septiņu valstu līderu tikšanās.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs paziņo būtiskas izmaiņas alianses koncepcijā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
