Kad termometra dzīvsudraba stabiņš noslīd zem mīnus desmit grādu atzīmes, pat silti saģērbts cilvēks nelabprāt ilgāku laiku uzturas ārpus telpām.

Tāpēc pēdējās dienās dažādos veikalos vai citās iestādes nereti uz īsu brīdi ieskrien cilvēki, lai, kā mēdz runāt, apsildītu degunu. Taču visgrūtāk klājas dzīves pabērniem – bezpajumtniekiem. Tiem nav siltu mājokļu un arī no sabiedriskajām vietām viņus nevīžīgā izskata un katastrofālās higiēnas dēļ trenc prom.

Trenkā neciešamās smakas dēļ

“Man jau nebūtu žēl, lai taču sildās. Taču tā smaka ir tik briesmīga, ka nevar izturēt,” stāsta tirdzniecības centra “Ostmala” veikala “Dual” pārdevēja Zane. Viņa novērojusi, ka klaidoņi ienāk laiku pa laikam, vairāk gan pievakarē, un kādu brīdi atpūšas uz soliņiem pie eskalatora kāpnēm. “Soliņi no manis ir vismaz desmit metru attālumā. Un, ja es sajūtu to smaku, tad iedomājieties, kā tie bezpajumtnieki smird, kad jāiet viņiem garām,” skaidro Zane. Tieši šā iemesla dēļ, kad klaidoņi rada diskomfortu citiem, viņus raida ārā. Reizēm tos palūdz aiziet apsargi, reizēm talkā tiek aicināta Pašvaldības policija.

“Mani gan viņi netraucē,” saka Liepājas stacijas kioska “Janus” pārdevēja Irina Jepišina. “Tāpat kā Rīgas stacijā ir savi klaidoņi, tā arī šeit tie laiku pa laikam parādās. Šorīt jau ap pulksten septiņiem trīs ienāca. Pasēdēja, pasildījās un devās savās gaitās.” Katrā ziņā viņa pie klaidoņu parādīšanās pieradusi un novērojusi, ka tie parasti uzvedas klusi, mierīgi un pat kautrīgi. Policisti reizēm tiek saukti tikai tad, ja kāds ir pamatīgi sadzēries. Taču tāds var būt arī cilvēks, kam nav bezpajumtnieka statuss. 

Īstie klaidoņi uz patversmi nenāk

Patiesībā Liepājā vienīgais īstais patvērums šiem nelaimes putniem ir pilsētas Sociālā dienesta Naktspatversme, kurā viņiem piedāvā siltu gultasvietu, ēdienu un arī iespēju nomazgāties. “Par brīnumu, arī šajā aukstajā laikā mums ir brīvas vietas, lai gan cilvēku pieplūdums, protams, ir lielāks,” stāsta patversmes vadītāja Sandra Šulca. Sala dēļ patversmes administrācija ļauj cilvēkiem tajā uzturēties arī pa dienu, tāpat biežāk tiek vērtas vaļā durvis. Proti, patversmes durvis nav visu laiku atvērtas, pa tām nevar ienāk vai iziet, kad vien vēlas. Durvis parasti atver pulksten 10, 14 un 18. Tagad – katru apaļo stundu.

Cilvēki uz patversmi no pamestām mājām un pažobelēm sākuši nākt jau pirmajā aukstuma vilnī decembra otrajā pusē. Dažs jau novēloti, piemēram, kādu vīrieti vajadzējis sūtīt uz slimnīcu, kur viņam amputēta daļa pēdas un apakšstilba.

S. Šulca skaidro: lai cik dīvaini šķistu, tādi īsti klaidoņi un bezpajumtnieki nav patversmes klientu lielākā daļa. Visvairāk ir dažādu dzīves sarežģījumu skarti ļaudis, kuriem vēl ir cerības savu dzīvi sakārtot. Piemēram, cilvēks zaudē darbu un, tā kā vairs nav spējīgs samaksāt par dzīvokli, uzturas patversmē, līdz atkal atrod nodarbošanos.

Patversmē, kurā ir 136 vietas, bez maksas var uzturēties pirmos divus mēnešus. Pēc tam, saņemot uzturēšanās pagarinājumu, ir jāveic līdzmaksājums – 50 santīmu dienā vai viens procents no ienākumiem.

“Diemžēl īstie klaidoņi pie mums nemaz nenāk. Tikai retais. Viņi acīmredzot iemācījušies izdzīvot saviem spēkiem vai arī tiem nepatīk iekšējās kārtības noteikumi. Piemēram, šeit nelaiž iekšā, ja cilvēks ir iereibis. Tad ko šeit darīs bezpajumtnieks, kuram četras promiles ir parasts stāvoklis? Savukārt ir cilvēki, kuri saņem 150 latu pensiju, bet dzīvo šķūnītī. Tad tā jau ir pašu izvēle vai nolaidība,” uzskata S. Šulca.

Plašāk par situāciju, kā arī dažādu bezpajumtnieku dzīvesstāstus, lasiet Viktora Ulberta publikācijā laikraksta “Kurzemes Vārds” sestdienas numurā.