Nu tad – labrīt 1.aprīlī! Kurš ir jau paspējis sašmucēties, neizrādot absolūtu vienaldzību par to, ka mugura balta, ka zeķe saplīsusi vai vēl ļaunāk – mašīnas stāvvietā vairs nav un saņemot sulīgu aprill, aprill? Un kāda bijusi reakcija? Patika? Nepatika? Tāds diemžēl ir šis datums – cilvēkiem, kam joki patīk, tas nesagādā nekādas problēmas. Bet tos, kam tie nav prātā, gan var diezgan iztracināt, ja apkārt vieni vienīgi jokotāji un ķiķinātāji.

Joki un dažādas cauri nešanas šajā dienā vienmēr ir patikušas arī avīžniekiem. Kas tikai viss nav darīts un rakstīts! Mēģināsim kaut ko no tā visa atcerēties. Lai jautra šī diena – ņemam visu vieglāk!

“Kurzemes Vārda” padomju laika priekštecis “Komunists” 1.aprīļa tradīciju izjokot liepājniekus uzsācis 1970.gadā, ievietojot laikrakstā pilnīgi nopietnu reklāmu, ka nedēļas nogalē estrādē “Pūt, vējiņi!” gaidāms Raimonda Paula autorkoncerts. Kad no rīta toreizējais estrādes direktors ieradies darbā, tur jau pulcējusies biļešu gribētāju rinda un arī tālrunis zvanījis nepārtraukti – kolhozu, rūpnīcu un citu darbavietu pārstāvji vēlējušies rezervēt vietas kolektīvajiem apmeklējumiem. Gaidītājiem direktors izskaidrojis, ka tas bijis tikai 1.aprīļa joks, cilvēki izklīduši, taču pēc laika jau sastājusies cita rinda. Direktoram nekas cits nav atlicis, kā uzrakstīt lielu plakātu, ka visas biļetes pārdotas. Taču avīžnieki gan par šo joku dabūjuši atskaitīties augstākstāvošiem spēkiem.

Bet šedevrus radījušas arī dažādas amatpersonas, sūtot atbildes uz žurnālistu jautājumiem. 1975.gada 1.aprīļa numurā apkopoti daži no tiem: “Tovakar nenotika ne dzeršana, ne citi pasākumi.” “No ārsta saņēmu skumju atbildi, ka slimnieks jūtas labāk.” “Nepazīstamais, kas pastaigājās ar suni, bija bez uzpurņa.” “Minētais pilsonis stāvēja pie šķūnīša, kura dēls nesen apprecējies.” “Es jūsu avīzi lasu un dažkārt pat ļoti cienu.” “Kad pircēja ienāca veikalā, tūliņ ievēroju, ka viņa pret mani noskaņota progresīvi.” “Daži mūsu uzņēmuma atbildīgie darbinieki ir zaudējuši atbildības sajūtu, pārstājuši būt atbildīgi un kļuvuši bezatbildīgi.”

2003.gada 1.aprīļa “Kurzemes Vārds” vēstī par Latvijas 1.rokkafejnīcas saimnieku iniciatīvu, lai risinātu pašu radītu un apmeklētājiem tik nepieņemamo maksas tualetes apmeklējumu. Kā vēstīts, turpmāk tie Rokkafejnīcas vai kluba “Pablo” apmeklētāji, kas bārā būs iztērējuši 50 latu, drīkstēs bez maksas apmeklēt tualeti, ja būs mazās vajadzības, savukārt tie apmeklētāji, kuru rēķins bārā būs virs 100 latiem, varēs bez maksas nokārtoties slēgtā kabīnē. Vai kāds šīs atlaides arī izmantoja, tas zināms vienīgi Rokkafejnīcā strādājošajiem.

1998.gadā toreizējais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers nāca klajā ar paziņojumu, ka Liepājas Speciālajā ekonomiskajā zonā darbojas noziedzīgi grupējumi. Tas nebija nekāds aprīļa joks, taču 1.aprīlī “Kurzemes Vārdā” skatāma fotogrāfija, kurā uzņēmējs Uldis Pīlēns demonstrē kalašņikovu. Ziņā lasāms, ka viņa vadītais uzņēmums Iževskā iegādājies 200 pilnīgi jaunus AK74 automātus un akceptu šim darījumam devusi arī Iekšlietu ministrija. Turpat arī vēstīts, ka plānots iegādāties vēl citu nopietnu bruņojumu. Drošs paliek drošs – tādi laiki! Jādomā, ka noziedzīgie grupējumi saprata – pēc tādas bruņošanās no Liepājas jālaižas prom.

Taču šajos laikos bija arī kāda pikantāka iezīme – atceramies taču ASV prezidenta Bila Klintona valšķības ar Moniku Levinsku. Un te – bilde, kur Klintons aiz restēm vienā kamerā ar mūsu pašu Uldi Sesku. Un abi sūkstās – tomēr žēl, ka ne ASV, ne arī Latvijā nav izveidoti kopīgi sieviešu un vīriešu cietumi, kur abu dzimumu pārstāvji sēdētu vienā kamerā. Šis trūkums joprojām nav novērsts.

Jautru 1.aprīli!

Uzziņai

Interesanti zināt, kā un kad radusies tradīcija 1.aprīli uzskatīt par joku dienu? Kā minēts vairākās interneta vietnēs, šī tradīcija radusies Francijā. Kad mainīts kalendārs, pirmā valsts, kas to pieņēmusi, bijusi Francija. 1564.gadā (citos avotos minēts 1946.gads) karalis Kārlis IX izdevis pavēli, ka gadam jāsākas ar 1.janvāri. Līdz tam Jaungada svētki un gadumija notikusi 1.aprīlī. Saskaņā ar Kārļa IX dekrētu Jaungadu sāka atzīmēt 1.janvārī, bet bijuši cilvēki, kas pretojušies šai pārmaiņai un atteikušies to ievērot. Pārējie viņus izsmējuši. Izjokošana notikusi 1.aprīlī. Šiem cilvēkiem sūtītas jocīgas dāvanas, gājuši pie viņiem ciemos vai aicinājuši tos pie sevis, lai jokojot visi kopā atzīmētu Jaunā gada sākšanos 1.aprīlī. Citiem vārdot sakot, šie cilvēki, kas Jaunā gada atnākšanu atzīmējuši 1.aprīlī, bijuši aprīļa muļķi. Pastāv arī teorija, kas saistīta ar pavasara atnākšanu, kad daba muļķo pasauli ar mainīgajiem laika apstākļiem. Pēc citas teorijas, šī diena ir paredzēta, lai atzīmētu veltīgo kovārņa lidojumu, kad tas no Noasa šķirsta sūtīts zemes meklējumos.

Citviet lasāms, ka mūsdienās Anglijā 1.aprīļa joku upuri sauc par “aprīļa muļķi”, bet Skotijā šādu cilvēku sauc par gowk, kas arī nozīmē “muļķis”. Savukārt franči šādus cilvēkus sauc par poissons d`arvil jeb “aprīļa zivīm”, jo francūžiem ir tradīcija “muļķu” dienā karināt garāmgājējiem uz muguras papīra zivis. Šī tradīcija izveidojusies tāpēc, ka pēc senajām paražām Jaungada svinēšana iekrita laikā no 25.marta līdz 1.aprīlim, kas ir Lieldienu laiks, un to laikā kristieši neēd gaļu, jo ietur gavēni, bet zivis gan drīkst. 

Vairāk jokus lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 1.aprīļa numurā Kristīnes Pastores sagatavotajā publikācijā.