Atverot Liepājas Dzīvnieku patversmes durvis, skaļi ņaudot, pretī veļas mazs melns kamoliņš. “Nu, kas tad Vasjam atkal noticis?” patversmes vadītāja Anžela Dolmatova to paņem rokā un tūlīt jau nes uz palīgtelpām – mazulītim jānotīra dibens.

“Redz, arī ar to mums ir jānodarbojas,” atgriezusies ar sakopto Vasju rokās, saka Anžela. “Normālos apstākļos kaķēniem to izdara mamma, bet Vasjam mammas nav. Taču tāpēc mēs neļausim tam staigāt ar netīru dibenu.” Vasjam tādas tīrīšanas procedūras ne visai patīk, tāpēc viņš skaļi ņaud. Bet, tikko ticis brīvībā, pēc mirklīša jau atkal ir klāt pie Anželas, kas sēd dīvānā, un manīgi raušas viņai pa muguru augšup. “Vasja nāk bučoties!” viņa smejas. Un tā arī ir. Vasja skribinās viņai ap seju, līdz iekārtojas uz pleca. Bet ilgi nosēdēt nevar – ir jārāpjas klēpī, lai samīļo.

“Viņš mums ir īsts bērniņš,” saka Anžela, čubinot mazo Vasju. “Viņam kā īstam mazulim vajag tik daudz mīļuma, ka bez čubināšanas viņš nevar ne mirkli.” Vasjam ir aptuveni pusotra mēneša. Patversmē viņš ir pusotru nedēļu. Viņš atrasts klīstam pa ielu Jaunliepājā. Un sievietes, kas nodevušas mazo kamoliņu patversmes veterinārārstei Sarmai Korklišai, cieši piekodinājušas: “Ņemiet vērā, viņu sauc Vasja!” Tādu vārdiņu viņas kaķēnam bija devušas.

Vēl gan Vasja pēc visiem noteikumiem nedrīkst doties pie jaunajiem saimniekiem – to varēs tad, kad viņam būs trīs mēneši un saņemtas visas potes. “Taču rindā pēc viņa var jau sākt stāties,” Anžela pajoko, gan piebilstot, ka patiesībā tas nemaz nav nekāds joks. Cik nav gadījumu, kad kaut kādu iemeslu dēļ dzīvnieciņu vēl nevar atdot jaunajiem saimniekiem, taču viņi jau laikus piesakās, ja var, nāk savu mīluli patversmē apciemot, sarod, un, tikko var, visi kopā dodas mājās. Viņa cer, ka Vasjam saimnieki ilgi nebūs jāgaida.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Ģirta Gertsona foto

Vasjam visu laiku prāts nesas uz draiskulībām, un visu laiku vajag, lai kāds to čubina.