Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Ceturtdiena, 15. novembris

+8°C
Vējš: D 2.0 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Leopolds, Unda, Undīne

Nepazaudēt savu labo slavu

Atslēgvārdi ar sakņu sajūtu vējā

Savu ciltskoku sāku apzināt pirms pieciem gadiem, kad manās rokās nokļuva izpētīts ciltskoks no tēta puses. Mani senči, ieskaitot manu vectēvu, jau interesējušies par savas dzimtas saknēm, atstājot tēvam albumu ar senču novēlējumu: "Esiet pieticīgi ar to, ko liktenis jums dāvā, un godīgi dzīvojiet, nepazaudējiet savu labo slavu!" Šo albumu kāzās saņēma mani vecāki, tāpat kā novēlējumu iesākto turpināt nākamajās paaudzēs.

Kad nomira mamma un vecmāmiņa, radās ļoti liela interese izpētīt dzimtu arī no viņu puses. Vēl jo vairāk tāpēc, ka manas dzimtas vēsture saaužas ar latviešu tautas vēsturi, jo no maniem radiem 1949.gada 25.martā četri cilvēki tika izsūtīti uz Sibīriju [mani vecvecāki Anna un Juris Driviņi, mana mamma Emīlija Driviņa (Roga), mammas brālis Žanis Driviņš].

Mamma par to nekad negribēja stāstīt, jo līdz pat sava mūža beigām viņas sirds sāpēja par Sibīrijā pavadītajiem gadiem ar neaprakstāmām ciešanām. Tad sapratu, ka var paiet gadi un vairs nebūs neviena, kurš varēs pastāstīt, ko manas dzimtas piederīgajiem nozīmē vārds Sibīrija. Par izsūtīšanu un dzīvi Sibīrijā savas atmiņas man pastāstīja mammas brālis Žanis Driviņš, kurš ir palicis pēdējais šo notikumu aculiecinieks šajā dzimtā.

…1949.gada 25.martā agri no rīta Bunkas pagasta Lejnieku mājās ienākuši divi bruņoti vīri un teikuši, lai pēc iespējas ātrāk savāc pašu nepieciešamāko apģērbu, ēdamo un seko viņiem. Lopus nevarēja ņemt līdzi, tāpēc vecaistēvs vēl aizgājis viena bruņota vīra pavadībā uz stalli atvadīties no saviem lopiņiem, jo viņam pateikts, ka tie vairs nebūs vajadzīgi, ka aizved uz neatgriešanos. Pēc tam salika visu mantību, arī viņus, ratos un veda uz Priekules staciju. Tālajā ceļā bez viņiem vēl devās vecvecmāmiņa. Paņēma jau tikai tos, kuri bija mājās. Mammas māsa Ruta gājusi skolā Liepājā, un viņai septiņi gari gadi izsūtījumā gāja secen. Viņi bija ievietoti lopu vagonā, kura vidū bijusi neliela dzelzs krāsniņa – buržuika. Vagonā gulējuši uz lāvām, kas bija taisītas no dēļiem. Tā viņi nokļuvuši Sibīrijā, Omskas apgabala Čunaevkas ciemā.

Kad Žanis Driviņš iemācījies nedaudz runāt krieviski, viņš sācis iet skolā, kur pabeidzis piecas klases. Piektajā klasē viņš gājis mācīties uz citu ciemu – Rebrovku, kas bijis apmēram piecus, sešus kilometrus tālāk no ciema, kur viņi dzīvojuši. Vasarā šo attālumu gājis kājām – no rīta prom, pēc stundām atpakaļ. Ziemā vests ar zirga ragavām, bet no braukšanas nekas daudz nav sanācis, jo apģērbs bijis slikts, un bijis auksti visu laiku sēdēt. Kamanās bijušas tikai somas, bet paši skrējuši tām pakaļ, lai būtu siltāk. Kad bijis pārāk liels putenis, viņi atstāti skolā. Gulējuši uz grīdas, apakšā paliekot kaut kādas lupatas.

Dzīvojuši zemnīcā, kur pa logu varēts izvelties tieši zālītē. Vectēvs strādājis lauku brigādē par strādnieku – ar traktoru vedis lopiem salmus. Apsaldējis abām rokām pirkstus (sals bijis pāri četrdesmit grādiem), tad kādu laiku bijis mājās. Likteni nācies pieņemt tādu, kāds tas bija. Kad rokas un pirksti nedaudz sadzijuši, viņš norīkots cūku fermā par strādnieku. Strādājis fermas barības virtuvē līdz izsūtījuma beigām. Vecmāmiņai tur bijis sarga darbs, vēlāk tikusi darbā dārzniecībā. Mamma strādājusi cūku fermā. Kad mammas brālis izmācījies skolas stundas, vajadzējis iet palīgā māsai ganīt cūkas, kamēr māsa ņēmusies ar cūku aizgaldu tīrīšanu. Par to viņam dažreiz ticis kāds saldums. Cūku fermā dabūjis arī paēst. No mājām ņemot līdzi nedaudz sāls, viņš fermā čiepis cūkām domātos kartupeļus, kurus nomizotus ēdis, uzberot tiem sāli. To pašu darījuši arī vectēvs un mamma. Kad mammai bijuši 18 gadi, viņa mazliet mācējusi krieviski runāt, un, kā jau izglītotai jaunkundzei, viņai piedāvāts darbs kantorī. Bet ģimene spriedusi – mēs tad neizdzīvosim.

Apstākļi tur iemācījuši zagt. Visi to darījuši, citādi būtu jānomirst bada nāvē. Kas cūkām bijis ēdienkartē, to arī cilvēki nesuši uz mājām un ēduši. Tikuši arī pie cūkām atvestas zirga gaļas mielasta. Izgriezuši mīkstumu, cik nu tā bijis. Bet, kad brigadiere to grēka darbu pamanījusi, par sodu pavēlējusi apliet gaļu ar petroleju. Vectēvs vēl piepelnījies, šūdams velteņus un kirzas zābakus, vecāmāte adījusi zeķes. To visu varēts izmainīt pret pārtiku. Bet īsti paēduši nekad nav bijuši.

Vectēva mamma Margrieta nomirusi 1952.gada novembrī. Amatnieki uztaisījuši kasti un aizveduši viņu apglabāt ganībās. Vecmāmiņa aprīkojusi ap kapa vietu žodziņu, bet govis un zirgi vienalga gājuši pāri, nav bijusi tā vietiņa nosargājama. Nav bijis tur arī tā pieņemts. Miršanas apliecībā Latvijā vecāku dotā vārda vietā bijis ierakstīts – Margarita.

Dzīvojuši vienā mājā pa vairākām ģimenēm. Īsti par mājām tās nav varēts nosaukt, drīzāk gan par būdām. Ciemā uz vienas rokas pirkstiem varēts saskaitīt tās, kas daudzmaz līdzinājušās mājām. Sarunājoties pat ģimenes lokā, bijis jāuzmanās – kāds aiz loga varēja noklausīties. Reiz sēdējuši tā bariņā cilvēki, un viens pateicis: "Kā valdība spēlē, tā mēs dancojam." Pēc tam pazudis uz visiem laikiem.

Pēc Staļina nāves veikalā šis tas jau bijis nopērkams. Ļaudis sākuši rakstīt lūgumus, lai viņiem ļauj atgriezties mājās – Latvijā. Mamma arī uzrakstījusi, un varas iestādes sākušas pa ģimenei patiešām atvēlēt mājupceļu. Pēc kāda laika viņiem pienākusi ļoti gaidītā ziņa, ka var braukt mājās. Mājās braukuši ne jau lopu vagonos, kā tas bijis sākumā, bet jau daudzmaz kā cilvēki – pasažieru vilcienā. Visi bijuši ļoti priecīgi un laimīgi, ka būs atkal savās mājās, savā Dzimtenē. Bija beidzies viņu moku ceļš. Viņi atgriezušies 1956.gada 25.aprīlī. No dzimtajām mājām bija palikusi pāri neliela būdele un akmeņu kaudzes.

Mammas brālis Žanis Driviņš tagad reizēm raksta atmiņas par tālo Sibīriju, viņu likteni un dzīvi tur septiņu gadu garumā.

No savas tantes Rutas Bāliņas (Driviņas) savā īpašumā esmu ieguvusi mammas rakstīto vēstuli māsai uz dzimteni, kuru, reizēm izņemot no savas dārgumu, mīļlietiņu kastītes, mēdzu pārlasīt. It sevišķi, kad tuvojas 25.marts.

Savā dzimtā esmu apzinājusi 102 tai piederīgus cilvēkus (gan no tēta, gan mammas puses laikposmā no 1929. līdz 2002. gadam). Ir trīs daudzbērnu ģimenes, pieci ilgdzīvotāji (80 gadu un vairāk). Mani vecvecāki no mammas puses 1981.gadā nosvinēja Zelta kāzas, bet 2001.gada 9.septembrī – 70 gadu kāzu jubileju, kuras tiek dēvētas arī par Pateicības kāzām.

Tā kā mani tas ļoti aizrāva, ieinteresēja (pētīt ciltskoku), tad izpētīju to arī no vīra puses, kura dzimtā esmu apzinājusi 106 piederīgos cilvēkus no 1914. līdz 2006. gadam.

Mājās man ir tāda mīļa kastīte, kurā esmu salikusi visas lietas, priekšmetus, kuriem manā dzīvē ir liela nozīme. Dažas no tām došu līdzi dzīvē saviem bērniem. Tagad priecājos par to, ka viņiem vārds ciltskoks arī nav svešs. Tā tapšanā ieguldīts arī viņu liels darbs. Pateicību pelnījusi arī mūsu dzimtas vēstures pētniece, vecmāmiņas māsa Katrīna Ostele un daudzi citi. Mana dzimta – tas ir spēks dzīvot un mīlēt dzīvi un cilvēkus. Šo darbu veltu savai mammai un vecvecākiem, kuri tagad uz mums lūkojas no mākoņa zelta maliņas.

Agnese Razma

No tantes Rutas savā īpašumā Agnese ieguvusi mammas uz dzimteni māsai rakstīto vēstuli, kuru reizēm izņem no savas dārgumu, mīļlietiņu kastītes un mēdz pārlasīt.

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Sabiedrība

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!