Jāņa Žaņa Tumševica ģimeni esmu iepazinusi no Birutas Freimanes, dzim. Tumševicas, vēstulēm un fotogrāfijām. Biruta 30 gadus bija mana vēstuļu draudzene, pirmo reizi tikāmies 2002.gadā, kad viņa apmēram pēc 58 gadiem atkal bija dzimtajā zemē. Tad viena otrai izstāstījām tos mūža notikumus, par kuriem vēstulēs nedrīkstējām rakstīt līdz deviņdesmitajiem gadiem. Zinājām, ka bez draudzības mūs saista arī attālas radniecības saites, bet konkrētu ziņu mums nebija.

Radniecība kļuva skaidra ap 2005.gadu, kad sāku pētīt arhīva materiālus. Birutas vecvecmāmiņa Līze no tēva puses un mana vecvecmāmiņa Grieta bija Lažas muižas kalpa Dīriķa Ulriha dēla Sapala (1818) meitas.

Birutas tēvs Jānis Žanis Sīmaņa dēls Tumševics dzimis 1895.gada 24.novembrī Lažas pagastā. Viņa māte bija Laura (īstajā vārdā – Eleonora Lizete Ilze), dzim.Sapala. Jānis, dzimšanas reģistrā un ģimenē saukts par Žani, bija Latvijas armijas virsnieks 1940.–1941. gadā, Liepājas pilsētas komandants, 1941.gada 14.jūnija represiju upuris. Izsūtīts uz Noriļsku, 1942.gadā sevišķā apspriede viņu bez tiesas, saskaņā ar KPFSR Kriminālkodeksa pantu ­par cīņu pret revolucionāro kustību pilsoņu kara laikā notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem. Ieslodzījumā viņš atradās līdz 1948.gada 15.novembrim. Nāves cēlonis nav uzrādīts. Ieslodzījumā Žanis Tumševics strādājis par pavāru. Kāds represētais, kurš no ieslodzījuma atgriezies, liecinājis: “Žanīti vairs atpakaļ negaidiet, viņš miris pēc zarnu operācijas.” Pēdējo ziņu piederīgajiem uzrakstījis uz kalendāra lapiņas un izmetis no vagona. Meita to glabā kā dārgu relikviju.

Irma Tumševica, dzim.Gerharde, (1903.g. 23.augusts – 2003.gada 14.marts) dzimusi Rīgā, bērnību pavadījusi Sarkandaugavā. Kādā virsnieku ballē iepazinusies ar Žani Tumševicu, 1922.gadā apprecējusies. Ģimenē piedzimis dēls Ilmārs un meita Biruta.

Sākoties padomju okupācijai, Tumševicu ģimenei vajadzējis savu dzīvokli dalīt ar kādu krievu ģimeni pēc varas iestāžu rīkojuma. Irmai un bērniem palikušas divas istabas. Kontaktēties ar jaunajiem kaimiņiem Irma nav vēlējusies. Taču kādu dienu kaimiņiene pajautājusi, kādēļ Irmai vienmēr saraudātas acis. Irma labi prata krievu un vācu valodu. Pastāstījusi, ka dēls, vidusskolnieks, skolā izrunājies, par to arestēts. Kaimiņi solījuši palīdzēt. Ilmārs drīz atbrīvots. Kas bijuši kaimiņi, kādēļ palīdzējuši, nav zināms.

Kad sākās vācu okupācija, Irma dabūjusi tulka darbu gestapo. Arī tur salauza cilvēku likteņus un iznīcināja dzīvības. Tulkojot dokumentus, ja redzējusi iespēju nobēdzināt ebrejisko izcelsmi, Irma mainījusi vai slēpusi to. Tāpat viņa kara laikā vedusi pārtikas produktus no ģimenes saimniecības Aizputē, dalījusi tos draugiem un slepus arī ieslodzītajiem. Kāds brīdinājis, ka viņas darbošanās radījusi aizdomas, ka viņu novēro. Irma ar bērniem pasteigusies aizceļot uz Vāciju, pirms tiek apsūdzēta. Tāpat briesmas tuvojās no otras puses – frontes līnija draudīgi virzījās uz Kurzemi.

Irma ar bērniem nokļuva Vācijā, drīz aizceļoja uz Kanādu. Māte un meita strādāja slimnīcā par slimnieku kopējām. Viņas nebaidījās no grūta darba. Pagāja vairāki gadi, līdz Biruta apguva angļu valodu tā, lai spētu strādāt par pārdevēju apģērbu veikalā. Irma palīdzēja aprūpēt četrus mazbērnus. Znots Eduards Freimanis strādāja par skolotāju, vēlāk pievērsās tikai rakstniecībai. Kopīgiem spēkiem Edmontonā, Albertas provincē, uzcēla ģimenes mājiņu. Irma, mīļi saukta par Omiņu, aizgāja pensijā un turpināja palīdzēt mājas darbos. Abas ar meitu mīlēja rokdarbus, viņām patika izdomāt rakstus, kombinējot latviskos ornamentus, abas apguva dažādas adījumu un tamborējumu tehnikas, jostu un prievīšu aušanas tehniku, piedalījās lietišķās mākslas izstādēs.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Edmontonas  Sv.Jāņa ev. lut. draudze sava priekšnieka Pētera Mežuļa vadībā organizēja humāno palīdzību Latvijas iedzīvotājiem – pansionātu un bērnu namu iemītniekiem. Freimaņu mājā nepārtraukti griezās veļas mašīna, sila gludeklis. Biruta gludināja, Omiņa piešuva pogas, spodrināja apavus. Nāca vēl citi palīgi savos brīvajos brīžos, veda kastes, pakoja. Pēteris un Edis sasaiņotās pakas noformēja un nogādāja uz savākšanas punktiem.

Padomju laika preču trūkums un pārejas laika grūtības radīja lielu pieprasījumu pēc Rietumos ražotā apģērba, kaut arī lietota. Pakas bija zināms izdzīvošanas garants daudziem. Bieži tika sūtīta arī pārtika. Uzņēmīgi cilvēki pamanīja pieprasījumu un sāka lietoto apģērbu uzpirkšanu ārvalstīs, lai tirgotu Latvijā. Radās nicinošs apzīmējums humpalu tirgotāji kā pretstats nesavtīgajiem, pašaizliedzīgajiem humānās palīdzības sniedzējiem. Tie, kas saņēmuši šo palīdzību, saka paldies daudziem jo daudziem, arī Aijai Galevinsai, kura no Liepājas aizceļoja uz Kanādu deviņdesmitajos gados, Lidijai Lasmanei-Doroņinai, Birutas Freimanes skolasbiedrenei un draudzenei Latvijā.

Omiņa un Eduards Freimanis jau ir Aizsaulē. Ilmārs un viņa sieva Sonja dzīvo skaistajā Viktorijas salā. Biruta šogad nosvinēja astoņdesmito dzimšanas dienu un turpina aprūpēt meitas Dainas bērnus. Tumševicu un Freimaņu ģimenes sakuplojušas, Ilmāra mazmeita Tanja veido dzimtas koku Kanādā. Bērni un mazbērni nav aizmirsuši savu senču dzimteni.

Silvija Pilvere,
Auru pagasta Ziedos

Tagad jau Aizsaulē aizgājusī Omiņa – Irma Tumševica 2000.gada 15.janvārī, lasot mazmeitas Dainas vēstuli.