Liepājas
uzņēmējs Balajars Alijevs labprāt piekrīt sarunai par to, kas un kāpēc,
viņaprāt, patlaban notiek pasaulē. Viņš, pēc tautības azerbaidžānis, Latvijas
pilsonis, ir musulmanis, savā ofisā tur Korānu, ko labi pārzina un kur
ieskatās, kad sajūt tādu nepieciešamību. Pēc izglītības ekonomists, taču ir
pārliecināts, ka izglītotam cilvēkam ir jābūt tādam visās jomās. “Ja
nezini, kādas ir saknes tavai ticībai, tad kāds gan izglītots cilvēks
esi?”

– Cik
Liepājā ir musulmaņu?

– Precīzi nevaru pateikt, bet ap simt
cilvēku varētu būt. Tie ir dažādu tautību cilvēki. Mēs, azerbaidžāņi, piekopjam
islāmu, kāds tas ir Turcijā. Tajā nav fundamentālisma, ortodoksālisma.

– Kristietībā
ir dažādas konfesijas, tām ir atšķirības. Kā ir islāmā?

– Ir divi galvenie virzieni – sunnīti un
šiīti. Pasaulē dzīvo 1,7 miljardi musulmaņu. Mazākā daļa ir šiīti – daļa
Azerbaidžānas, Irāna, Irāka, Bahreina. Sunnisms – tā ir Turcija un visa pārējā
pasaule. Agrāk virzieni savā starpā nekaroja, mierīgi līdzāspastāvēja.

– Kas
notika?

– Pats galvenais: islāms un terorisms – tās
ir absolūti dažādas lietas. Tāpat arī islāmistiem nav nekā kopīga ar tiem, kuri
tic islāmam. Islāms ir miera reliģija. Bet, kad sludina mieru, nevar būt
nekādas runas par nogalināšanu, spridzināšanu! Un nevar pretnostatīt
islāmistisko terorismu un kristietību. No šī terora visvairāk cieš tieši islāma
valstis. Turcija, Irāka, Irāna – tur ik pa laikam sprādzieni. Pirms Francijas
bija sprādziens Ankarā, pēc tam Beirutā.

Es tāpat kā visi sēroju līdzi Francijai,
uzskatu, ka tā pilnīgi ne ar ko nav pelnījusi ko tādu. Tā ir demokrātiska,
brīnišķīga valsts, kur visas reliģijas sadzīvo – esmu bijis Francijā, esmu to
redzējis. Tā vēl ir vienīgi Turcijā. Esi kristietis – lūdzu, lūdz Dievu! Esi
musulmanis – lūdzu! Ja gribat, varat lūgt kopā. Sultāna Ahmeda mošejā Stambulā
– kādu cilvēku vien tur nav!

Mēs (Eiropā
dzīvojošie musulmaņi – D.B.)  viņiem
skaitāmies ienaidnieki, jo viņi uzskata, ka mēs nepareizi dzīvojam.

– Kas
tie tādi viņi?

– Teroristi. Un te nonākam pie sāpīgākā
jautājuma. Mums, kas tic tīram islāmam, nākas atbildēt par to, ko viņi dara.
Mēs no tā ciešam visvairāk. Tikko sākam teikt, ka islāms – tas ir miers, izskan
miljons argumentu pret to.

– Informatīvajā
telpā visu laiku parādās dažādas norādes, ka tā nav, ka Korāns sludina
vardarbību pret neticīgajiem.

– Nekā tamlīdzīga! Lūk, Korāns (paņem no sējumu). To no arābu valodas
krieviski tulkojis akadēmiķis Kračkovskis, izdots 1963. gadā, pārizdots 1990.
gadā. Man to atveda no Argentīnas. Pie mums tādas grāmatas neatradīsit, mums
tādu tulkojumu nav. Un nevienā no 114 sūrām nekur jūs neatradīsit tādus vārdus.
Nevienu vārdu par vardarbību, neticīgo nogalināšanu un tā tālāk. Korānā ir
rakstīts: neticīgos ļaudis – tas ir, Dievam neticīgos! – sodīs Dievs, un nevis
es vai kāds cits cilvēks! Tā tur ir rakstīts un nekā citādi! Tur ir teikts –
mīli tuvāko, tieši tāpat kā Bībelē. Jums ne tikai nav tiesību cilvēku
nogalināt, bet pat ziediņu noraut, jo jūs to neesat radījuši! Nav tiesību
nevienam, pat skudrai, atņemt dzīvību – tā ir rakstīts Korānā. Jo jūs dzīvību
neesat radījuši. Izņēmuma gadījums ir, ja dzīvība ir apdraudēta, ja jūs kāds
grib nogalināt, ir jāaizstāvas. Jo pats dārgākais, ko Dievs ir devis, ir
dzīvība. Tā ir jāsargā un jāaizstāv. Tāda ir doma.

– Tādā gadījumā – kurš ir ieinteresēts,
lai parādītos tādas interpretācijas, apgalvojumi?

– Islāma reliģija radās 610. gadā. Sākumā
tā bija vienota. Pēc pirmā pasaules kara, kad sabruka Osmaņu impērija, radās
jaunas valstis un veidojumi, un tur radās jauni virzieni. Vahābisms, kas
satricinās pasauli, pēc tam alavīti. Kā tas notika? Piemēram, es radu tādu
virzienu, savācu ap sevi pārdesmit cilvēkus un saku – tagad tā vajag dzīvot.
Jūs vaicājat – kāpēc, vakar taču mums, teiksim, Ahmeds citādāk lasīja! Tajā
laikā jau retais pats mācēja lasīt. Un tad viņi – mēs viņus uzskatām par
sektantiem – sāka kurināt naidu: Ahmeds muļķis, slikts. Un Ahmedu nogalina, jo
viņš traucē. Tur tas viss radās.

Un tad septiņdesmito beigās un astoņdesmito
sākumā sākās Afganistāna. Divas pasaules lielvaras cīnījās uz svešas zemes. Un
sākās terorisms. Cilvēki, kam viss bija atņemts, mājas sagrautas, dabūja
ieročus. Es nekādā gadījumā – nekādā gadījumā! – nesaku, ka attaisnoju viņus.
Man kā musulmanim nevar būt attaisnojuma cilvēka nogalināšanai. No citas puses
– viņi aizstāvēja savu zemi. Tā izvērtās, ka Afganistānas aizstāvju priekšgalā
nostājās modžahedi… Iedomājieties – sajaucās divas svētas lietas! Dzimtenes
aizstāvis un terorists.

Un finansējums – kad viņi tika pie naudas,
lielas naudas, tad nabadzīgu tautu uzpirkt un no tās radīt dzīvu bumbu bija
tikai tehnikas jautājums.

Un tad rodas Sīrija. Pievērsiet uzmanību –
islāmisms rodas tajās valstīs, kur ir diktatūra, kur apspiež cilvēktiesības,
kur ir nabadzība. Tā ir vide, kas to baro. Nabadzīgu un neizglītotu tautu ir
viegli vadīt. Kā to visu uzveikt? Attīstīt šīs valstis. Tikt vaļā no
nabadzības. Izglītot tautu. Tā ir vienīgā izeja.

Bet ir ļoti grūti – informācijas karā
Eiropa zaudē. Ir ļoti grūti tur cilvēkiem ieskaidrot, ka Eiropā nav tā, kā
viņiem to rāda. Sakām viņiem – tā nav, te ir pilnīga tolerance, jebkura
reliģija var mierīgi pastāvēt. Viņi netic, te esot islamofobija. Es saku, ka
Latvijā dzīvoju 30 gadus, neko tādu neesmu izjutis.

Sīrijas kā valsts vairs nav un nebūs vairs.
Jo tās priekšgalā ir īsts sektants alavīts un runā, ka ir likumīgs prezidents.
Kad no šīs valsts ir aizbēguši vairāk nekā desmit miljoni iedzīvotāju – kāds tu
prezidents?!

– Sīrijā
nav iespējams sadalīt – viena puse un otra. Tur ir daudz pušu. Mēs šeit
cenšamies saprast, kas notiek, bet tas nav viegli.

– Tur ir opozīcija, kuru var apvienot, un
ir tādi, ar kuriem vispār nav iespējams runāt – Islāma valsts, kuras mērķis nav
saprotams. Ko te darīt? Vajag izpētīt, kāds ir sastāvs tai organizācijai, kas
sevi sauc par Islāma valsti. Visi bijuši militāristi vai kādi noziedznieki un
lielākā daļa – nākuši no bijušās PSRS specdienestiem. Tie lielākoties ir
organizēti un kara lietās apmācīti cilvēki. Kas ir pats briesmīgākais – mēs arī
viņiem zaudējam informācijas karā. Cik daudz jaunu cilvēki laužas uz turieni!
Apmāns, manipulācija. Populisms. Visi taču nojauš, no kurienes viņiem atbalsts.
Viņiem nav ne rūpniecības, nekā – no kurienes ieroči?! Tiem sen vajadzēja
beigties. Tātad kāds palīdz. Un kāds sajuta, ka viss atklāsies, un sāka lidot
stratēģiskā aviācija. Tā es domāju.

– Vai
var teikt, ka visu šo norišu, terorisma pamatā ir tieksme pēc varas?

– Pilnīgi noteikti. Kas tad cits, ja ne
vēlme pēc varas tur Asadu? Būtu aizgājis jau 2011. gadā, nekā tāda tagad
nebūtu.

– Ko
jūs domājat par bēgļu jautājumu?

– Baidīties nevajag. Bet es teikšu tā – arī
bēgļu plūsmu kāds organizē. Tagad mēs sākam saprast – kā tas var
būt, ka sīrietim kabatā ir 50 tūkstoši eiro. Mums apgalvo, ka viņi tur mājas
pārdevuši. Kāds muļķis gribēs pirkt māju Sīrijā, kur Krievijas stratēģiskā
aviācija met bumbas?! Tātad kāds viņiem šo naudu dod. Es pieņemu, ka tie ir
Sīrijas specdienesti. Manuprāt, aprēķins bija tāds: nāks milzīga bēgļu plūsma,
eiropieši sāks uz viņiem šaut, nelaist iekšā, izrādīsies tādi paši mežoņi kā
tie, kas austrumos, un varēs sākties karš. Provokācija. Paldies Dievam, tas
nenotika! Eiropieši ātri organizējās. Francija bija vēl viena provokācija. Bet
es domāju, ka amerikāņu un franču specdienesti ir pietiekami gudri, lai atrastu
īstos vainīgos.

Un kas vispār ir miljons bēgļu Eiropai?
Nekas. Mēs taču esam normāli cilvēki, kā lai aizveram durvis to cilvēku
priekšā, kas bēg no kara… Skatieties, kā viņi bēg – pāri jūrai, riskējot ar
dzīvību. Zaudējot šai cīņā pašu dārgāko – bērnus. Mūs spiež uz to, lai mēs
viņus neielaistu. Kādam ir vajadzīgs, lai mēs tā rīkotos, lai būtu haoss. Es kā
šīs valsts pilsonis esmu gatavs uzņemties to smagumu, kas nāks pār mani, kad
uzņemsim bēgļus, lai tikai varētu šiem cilvēkiem palīdzēt.

Bet, lai mums nebūtu jābaidās, ka starp
viņiem varētu būt noziedznieki, ir jāstrādā mūsu specdienestiem. Katru filtrēt –
kā viņš te radies, kāpēc, no kāda reģiona. Ja no tāda, kur kara nav, tātad viņš
var mums potenciāli radīt problēmas. Neteikšu, ka viņš terorists, bet kaut kas
tur var būt ne tā. Bet ne man, ne jums par to nebūtu jādomā – specdienestiem
būtu jādomā.

– Vai
Eiropa tiešām ar laiku varētu kļūt par musulmaņu zemēm?

– Nekad. Vispirms vajadzētu pavaicāt, kad
Eiropā pirmoreiz vispār ienāca islāms. Tas bija vēl sultāna Suleimana Lieliskā
laikā. Kad viņi te ienāca, protams, bija kari, bet lai cilvēkus tāpat vien
nogalinātu – nekā tāda nebija. Daļu baznīcu pārvērta par mošejām, daļu atstāja.
Kristietība nekur nepazuda.

Tā kā Turcija tagad ir Eiropas pusē,
nevienam Eiropā nav jābaidās islāma vai islāmisma. Eiropieši var mierīgi gulēt,
kamēr Turcija būs kopā ar Eiropu. Tā ir pirmajā frontē pret tiem atsaldētajiem,
fašistiem, teroristiem, vienalga, kā viņus nosauc, visādi apzīmējumi der. Tā
pilnībā ņem uz sevi pirmo triecienu.