Pirms Nikas sievietei ģimenē bija vācu aitu suns, kas nodzīvoja sev atvēlēto mūžu. Tad nomiris vīrs un sarunā ar meitu spriedušas, ka Jeļena labprāt gribētu suni, lai mājās vienai pašai nebūtu tik vientuļi.

Šķirni un kucēnu izvēlējās meita. Mamma tik pieteica, ka negrib augumā mazu. Ja reiz suns, tad tāds, kas izskatās pēc suņa.

Zeltainajam labradoram esot ideāls izmērs un raksturs šķirnei atbilstošs – pakļāvīgs un mīļš. Jā, Nika mēdz riet, bet ne aiz dusmām. Dara to no prieka, lai viņai tiktu pievērsta uzmanība. Tā sunene cer tikt pie samīļošanas.

“Nekad nav bijis, ka viņa būtu mēģinājusi izrādīt agresiju vai iekost citam sunim,”

norāda J. Solovjova.

Reiz, kad Nika vēl bija kucēns, viņai uzbrucis un iekodis liels suns. Kopš tā laika kucīte vairs neinteresējas ne par vienu sugasbrāli. Ne lielu, ne mazu, demonstrējot pilnīgu vienaldzību. Pagriežas prom, lai nepievērstu sev uzmanību. Vai paslēpjas aiz saimnieces muguras.

Doties pastaigās Nikai ļoti patīk. Tagad rudenī, kad laiks lietains un nav sevišķi mīlīgs, trīs pastaigas dienā esot noteikti.

Ja laika apstākļi labi, tad laukā ejot arī reizes četras: “Ja nebūtu Nikas, es noteikti tik bieži neietu ārā no dzīvokļa, lai staigātu!

Jā, par suni ir atbildība, bet vienlaikus man ir brīnišķīga kompanjone, kas izved laukā.”

Tā kā netālu no mājām atrodas suņu pastaigu laukums, tur Nikai tiek dota iespēja izskrieties bez pavadas, taču tikai tad, ja nav citu rējēju.

Saimniece tur pieredzējusi, ka bez pavadas tiek palaisti arī diezgan agresīvi suņi, kas uzbrūk citiem: “Tāpēc mēs atrodam brīdi, kad laukums tukšs. Kad Nika redz, ka iekšpusē jau citi, viņa pat negrib iet iekšā pa vārtiņiem.”

Zeltainā retrīvera kucītei ir kāda aizraušanās. Viņa no zemes mēdz izkasīt nelielus akmeņus. Tad to skaistāko paņem un mutē nes mājās. Kad kaudzīte sakrājusies, saimniece daļu izmet. Vēlme vākt akmeņus Nikai nepāriet, neskatoties uz to, ka mājās rotaļlietu pietiekami.

J. Solovjova novērojusi, ka sunenei vislabāk patīk nevis tie, kas virs zemes, bet akmeņi, kas ar ķepām jāizkasa no zemes. Varbūt tiem kāda īpaša smarža?

Uzziņai

Īsi par zeltainajiem retrīveriem

Veidojot ideālu mednieka sabiedroto, 18. gadsimta beigās, krustojot tradicionālo medību šķirņu suņus – seterus, ūdensspanielus un ūdenssuņus no Ņūfaundlendas –, audzētāji nonāca līdz pirmajām retrīveru šķirnēm.

Angļu suņu audzētāju klubs pirmo zeltaino retrīveru atzina 1903. gadā, piereģistrējot to kā gludspalvaino zeltaino retrīveru.

1911. gadā tika reģistrēta patstāvīga šķirne ar nosaukumu dzeltenie jeb zeltainie retrīveri.

Ar laiku vārds “dzeltenais” šķirnes apzīmējumā tika lietots aizvien retāk, līdz izzuda, tā nostiprinoties zeltainā retrīvera nosaukumam.

Gudrais, pašpārliecinātais suns ir apveltīts ar labu atmiņu, maigu, mīlīgu, sabiedrisku un jūtīgu dabu. Zeltainais retrīvers lieliski pielāgojas situācijai. Mācās ātri, reiz apgūto atceras visu mūžu.

Treniņiem jābūt daudzveidīgiem. Apmācībai jābūt maigai, pret suni nedrīkst izturēties bargi.

Draudzīgā daba, vēlme izdabāt saimniekam un gatavība izpildīt jebkuru tā vēlēšanos, kā arī vieglā apmācība, padarījuši šos suņus par ideāliem un populāriem ģimenes mīluļiem.

Zeltainajiem retrīveriem nepieciešama liela fiziskā slodze. Retrīveriem ļoti patīk peldēt un pienest priekšmetus no ūdens. Suni iespējams nodarbināt kādā no suņu sporta veidiem.

Avots: dinozoopasaule.lv

Suni nemāca ar kliegšanu

Kad cilvēks izvēlas suni, viņa dzīve kļūst daudz interesantāka un aktīvāka, taču vienlaikus jārēķinās ar papildu rūpēm un izdevumiem. Lai arī šī nebūs pilnīga uzskaite, veterinārārste Endija Venškevica iepazīstina ar svarīgāko, ko ievēro un dara tiešām labs suņa saimnieks.

Viņš uzņemas atbildību. Tā ir cilvēka izvēle un atbildība nopirkt suni un kļūt par viņa saimnieku. Dzīvnieks nav īstermiņa projekts, bet rūpes un atbildība visa viņa mūža garumā, kas var būt arī 14 un vairāk gadu.

Cilvēks saprot, ka mīluļa ēdināšanai, veterinārajiem pakalpojumiem, vakcinācijai, kopšanai un citām vajadzībām būs nepieciešama nauda, tātad jārēķinās ar vēl vienu izdevumu sadaļu ģimenes budžetā.

Diagnozi neuzstāda un neārstē pats, bet konsultējas ar veterinārārstu. Arī šķietami vienkārša veselības problēma var izvērsties lielā un nopietnā, ja tā tikusi ignorēta vai laikus nav konstatēta.

Suni čipē un reģistrē Lauksaimniecības datu centrā.

Arī tad, ja dzīvnieks ir vesels, vismaz reizi gadā apmeklē veterinārārstu un saņem nepieciešamās potes.

Suni ved pavadā pie kaklasiksnas, pie kuras kā žetons vai aizskrūvējama kapsula pievienota informācija par saimnieku un viņa mobilā telefona numurs.

Saimniekam vienmēr līdzi ir maisiņš, kurā tas savāc suņa izkārnījumus.

Izvēlas kvalitatīvu un sabalansētu barību, nevis baro ar pārtikas atlikumiem no sava galda. Visbiežākās gremošanas problēmas klīnikās tiek konstatētas tieši tāpēc.

Dzīvniekam 24/7 kā telpās, tā laukā (ja dzīvo privātmājā) ir viņa trauks, no kura padzerties tīru ūdeni.

Nepārbaro un seko, lai suns neaptaukojas. Ja tā noticis, atbildīgs ir tikai cilvēks.

Ved savu četrkājaino draugu uz paklausības apmācībām, kur abi apgūst paklausības pamatus un notiek socializēšana jau no kucēna vecuma.

Nemāca ar kliegšanu un sodīšanu, bet uzslavām.

Katru dienu nodrošina fizisko slodzi un pastaigas pietiekamā apjomā. Atrod drošu vietu, piemēram, suņu pastaigu laukumu, kur dzīvnieks var izskrieties bez pavadas.

Katru dienu atvēl laiku, lai rotaļātos ar savu mīluli, un sagādā viņam drošas rotaļlietas. Uzslavē un saka labus vārdus.

Regulāri kopj, ķemmē kažoku, ved pie speciālista apgriezt nagus vai, ja prot un zina, kā tas pareizi jādara, tad apgriež pats. No mazotnes iemāca, ka jāļauj tīrīt zobus.

Zina, ka kauls sunim ir īpašs, rets gardums, nevis ēdienreizes galvenā sastāvdaļa.

Prasībās pret savu suni ir konsekvents un nemaina noteikumus, piemēram, ja nedrīkst lēkt un gulēt gultā, tad nedrīkst. Nevis vienu dienu drīkst, otru ne.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.