liepajniekiem.lv
Trijatā ir priecīgi
Monta Sorokina ir divu suneņu – Nīkes un Pienenes – saimniece. Pirmā bija Nīke, kurai tagad jau četri gadi.
Jaunā sieviete atzīst, ka Nīkes izvēle bijusi spontāna, jo internetā izlasījusi sludinājumu, ka pret kasti ar šokolādes konfektēm laukos var tikt pie kucēna. “Es vienmēr zināju, ka reiz man būs pašai savs suns un, izlasot to sludinājumu, sapratu, ka manējais ir viens no piedāvātajiem,” atcerējās Monta.
Nīke nav šķirnes suns, jo piedzima nesterilizētai kucei, kurai uzmanību īstajā laikā un vietā bija izrādījis kaimiņu suns. “Cerams, ka arī pārējie kucēni tika pie saviem saimniekiem…”, bilda runātāja.
Kamēr sunenīte bija kucēna vecumā, pēc saimnieces teiktā, viņa bijusi… briesmīga. Hiperaktīva un haotiska, taču viss mainījies, kad Nīki apmēram pusgada vecumā sterilizēja.
Nu esot īsta klēpja sunīte, kas to vien kāro, kā ierāpties saimniecei klēpī. Pret visiem cilvēkiem gatava izturēties ar milzu mīlestību.
Stāstot par savu otro, liepājniece nosmej, ka Pienene esot īstens “kovida bērns”. Pastaigu laukumā runājusies ar citu suņu saimniekiem un uzzinājusi, ka Ugālē ir dzīvnieku patversme “Ar sirdi delnā”, kurā mitinās ļoti daudz suņu, kucēnu, kas gaida savus saimniekus.
Sākusi apsvērt domu par vēl vienu draudzeni gan sev, gan arī par māsiņu Nīkei – lai viņai vienai nebūtu garlaicīgi. Braukusi uz Ugāli un kucēnu gribējusi tādu, kas vizuāli līdzinātos jau mājās esošajai. Tā uz Liepāju atvesta pusgadu vecā Pienene, kurai vārdu izdomājusi Monta. Gribējusi likt kādu puķes vārdu. Kāpēc lai nebūtu Pienene?
Pēc ierašanās jaunajās mājās bijis skaidrs, ka atvestais patversmē mitušais kucēns nepazīst dzīvi.
Baidījusies no durvju atvēršanās, baidījusies kāpt lejā pa kāpnēm utt., taču labi, ka bija Nīke, ar kuru lieliski sapratusies no pirmā brīža, kura visu ierādījusi, iemācījusi – gluži kā mamma. Viņa arī izpaužas kā līdere, un augumā lielākā Pienene “mammu” klausa.
Ar abiem saviem suņiem garākā pastaigā Monta dodas reizi dienā, pārējās ir īsās, kad viss tiek nokārtots ātri. “Mums visām kopā vienmēr ir priecīgi, jo Nīke un Pienene man ir tādas – smiekīgas!” ne bez smaida secina saimniece.
Vienkārši – Bingo!
“Uz suņu pastaigu laukumu nāku jau gadiem. Vispirms ar savu iepriekšējo šnauceru Fredi, kurš nodzīvoja piecpadsmit gadus, bet tagad ar deviņus gadus veco Bingo – miniatūro šnauceru,” stāsta Viktors Jacevičs.
Kāpēc tieši šī šķirne? Atbilde: “Mēs ar sievu gribējām suni.” Kad nu jau pirms vairāk nekā divdesmit gadiem abi kopā aizgājuši uz suņu šķirņu izstādi, tur ieraudzījuši šnaucerus un abi vienlaikus sapratuši, ka tieši šādu draugu meklējuši.
Nu jau sieva iemanījusies suņa kažoku safrizēt ne sliktāk par grūmeriem, jo šnaucers prasa regulāru kopšanu.
Bingo uz mājām atvests, kad Fredis bijis jau cienījamā vecumā, un abi vairāk nekā gadu dzīvoja zem viena jumta. Bijis ne tik ļoti sāpīgi šķirties no vecā, labā drauga, jo uzmanību un pastaigas katru dienu prasījis Bingo.
Bingo raksturs ir pat ļoti mīļš un mierīgs. Patiesi drošībā šajā pasaulē jūtas, kad var ierāpties un sēdēt saimniekam klēpī. Bingo nav raksturīgi draudzēties ar svešiem suņiem. Ja kāds pienāk klāt, šnaucers ar acīm tūlīt meklē saimnieku, kurš ir viņa aizstāvis un glābējs.
Saimnieks no sirds slavēja suņu pastaigu laukumu: “Kas te nekaiš! Uz šejieni nākam katru dienu un pavadām vismaz pusotru stundu. Lai arī dzīvojam privātmājā ar pagalmu, te tomēr vairāk kustību un brīvības. Palaižu, lai sunītis izskrienas. Pats arī staigāju!”
Izmērījis, ka taka, kas laukuma iekšpusē, ir apmēram 550 metrus gara. Kārtīgi izstaigājās kā saimnieks, tā suns.
Viena zila, otra brūna
“Mums ar Geru, kura pilnais vārds Heralds, ir paveicies,” pauž Svetlana Kiake.
Tad, kad ar vīru sākuši spriest par suņa iegādi, viņai gan gribējies pavisam citu šķirni, taču ļāvusies vīra izvēlei. Tā ģimenē pirms sešiem gadiem ieradies haskijs Gera. “Sanāk, ka oficiāli viņš ir vīra suns, bet patiesībā manējais, jo tieši mēs abi visbiežāk kopā ejam pastaigās. Uz pastaigu laukumu nākam praktiski katru dienu,” saka Svetlana.
Galvenais, ka iežogotajā laukumā droši var laist haskiju izskrieties un viņam ir iespēja satikt citus ciltsbrāļus.
Stāstot par ģimenes mīluli, sieviete vairākkārt uzsver, ka ar šo suni tiešām paveicies. Viņš mājās neesot grauzis nevienu lietu ne kucēna vecumā, ne tagad. Labi saprotas ar bērnu. Raksturs no vienas puses maigs, bet no otras – spītīgs.
Sak, ja kaut ko negribēšu, tad nedarīšu, neklausīšu! Ja saimniece teiks: “nedrīkst!”, tad paklausīs, bet jau pēc brīža mēģinās vēlreiz pārliecināties vai tiešām nedrīkst… Jo var taču būt, ka kaut kas ir pamainījies.
Lai arī šķirne veidota pajūgu, ragavu vilkšanai un gariem pārgājieniem, neesot tā, ka ar Geru jāstaigā garas stundas ik dienu. Bet vienai stundu garai pastaigai tomēr ir jābūt.
Paši ragavās ziemā haskiju neesot jūguši, jo pie tām esot jāpieradina jau kucēnu vecumā, jābūt piemērotam aprīkojumam un arī cilvēkam pašam jāmācās, lai suni ar pavadām vadītu.
Geram viena acs ir brūna, otra zila. Parasti haskijiem abas acis zilais. Tie, kas pazīst haskiju šķirni, vienmēr priecājoties par Svetlanas suni. “Man ļoti patīk, ka abi varam doties pastaigās un man ir garantētas kustības katru dienu,” saimniece vērtē.
“Jebkuros laika apstākļos, gribi vai negribi, ar suni jādodas laukā. Viņš ir viens no mums, no ģimenes.
Protams, vienmēr jāsaskaņo plāni, uz ilgu laiku nevar doties prom no mājām, jo tad jāmeklē iespējas, kas Geru pieskatīs, kas vedīs staigāt. Suns nav kaķis, kuru uz pāris dienām var atstāt mājās un palūgt, lai kāds tikai pabaro.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
