Vārds atnāk pirms bērna

Kad liepājniecei Montai Kraftai lūdzām sarunāt interviju ar viņas 12 gadus veco dēlu Briedi, mammas atbilde pārsteidza. “Mums ir arī Olīve un Anguss,” viņa nosauca savus mazbērnus.

Mazmeita vienos gados ar Briedi, bet Angusam ir 10. Kā nākuši šie neparastie vārdi? Monta atbild: “Kad gaidījām Briedi, nevarējām izdomāt viņam vārdu. Vīrs to noteikti gribēja latvisku, jo vecākajiem dēliem nav latviski. Izskatījām dažādus variantus, beigās palikām pie diviem vārdiem – Turaids un Atvars.”

Kamēr bērniņš vēl bija mammas vēderā, viņu dēvējuši par Mirdzošo Briedi, jo pie viena vārda vecāki vēl nebija nonākuši. Paļāvās, ka tas atnāks pēc piedzimšanas.

Kad draugi jautāja, kā puiku sauks, teica, ka būs Mirdzošais Briedis, taču pēc piedzimšanas reģistrēja Turaidu Atvaru.

Tomēr visi vienalga turpināja dēlu saukt par Briedi.

Paaudzies viņš sāka apzināties, ka ir Briedis, tāpēc, kad kāds nosauca par Turaidu, nesaprata, par ko runā. Pirmsskolas iestādē neatsaucās, it kā nezinātu savu vārdu.

“Mēs sapratām, ka līdz mācību sākšanai skolā šis jautājums jāsakārto, taču izrādījās, ka pārreģistrēt nemaz nav tik vienkārši,” atceras Monta.

“Tas bija divpakāpju process – Atvars bija jānoņem kā nelietots vārds, bet Briedis nāca klāt kā konfesijas vārds, lai gan kristīts viņš nav. Tagad ir Turaids Briedis, bet visi vienalga sauc par Briedi.”

Pats Briedis stāsta, ka Latvijā parasti pārjautā, vai vārds tiešām ir tāds, kādu nosaucis.

“Man patīk savs vārds, bet ārzemēs to diezgan grūti izrunāt, tāpēc saku, ka mani sauc Turaids. Esmu Latvijā vienīgais Briedis, tas pats ar Olīvi.”

Arī Olīvei vārdu iedeva, kad vēl nebija dzimusi. Viņas mamma aizgāja uz pirmo sonogrammu un jautāja, cik liels mazulis ir. Daktere atbildējusi: “Nu, kā tāda olīvīte.” Tā mazulīti sāka saukt par Olīvi.

“Man diezgan patīk mans vārds, bet bieži cilvēki to nesaprot, pārjautā, vai Olīvija, varbūt – Odrija. Ārzemēs esmu sākusi teikt, ka mani sauc Helēna, jo tas ir otrs vārds, ko izrunāt vieglāk,” tāda ir meitenes pieredze.

Savukārt viņas brālis Anguss pie vārda tika, pateicoties grupas AC/DC soloģitāristam Angusam Jangam, kas patika vecākiem.

“Man praktiski katru reiz pārjautā vārdu, kad to pasaku. Domā, ka mani sauc, piemēram, par Andri,” tāda ir Angusa pieredze. Atšķirīgais vārds viņam patīk, jo ar tādu Latvijā vienīgais.

“Man ir savas konfektes”

Grobiņas vidusskolas absolventes Namedas Kārkliņas vecākiem bijuši divi varianti, kā saukt meitu, – Līga vai Nameda. Palika pie Namedas, jo tētim vārds Līga ļoti nepaticis.

Nameda stāsta: “Mana mamma teica: tev ir rets vārds, kas izcelsies!

Un man, autobusā noklausoties svešas sarunas, nebūs jāzīlē, vai runa ir par mana bērna savārītām ziepēm vai cita.”

Viņa atzīst, ka gan ne vienmēr bijusi sajūsmā par savu vārdu. Kad viņa mācījās pamatskolā, topa vārdi meitenēm bijuši Elīna, Liene, Evija… Klasē varēja būt pa divām Elīnām un trīs Edgariem, un mazajās klasēs jau šķita forši, ka ir vēl viena tādā vārdā kā tu, Nameda atceras.

Viņa tad gribēja būt Jana, kaut nevienu Janu nepazina.

Kļūstot vecākai, par to vairs nedomāja un palēnām sāka izprast, ko mamma 12 gadu vecajai meitai teica par vārdu, kas izcelsies. “Bija jāpienāk 30, lai saprastu, ko tas īsti nozīmē,” Nameda ir atklāta.

“Ar gadiem esmu secinājusi, ka vai nu cilvēks atceras manu vārdu uzreiz un uz palikšanu, vai neatceras nekad, kaut desmitreiz tiekoties.

Neņemu ļaunā.”

Sievietei teikts, ka personvārds Nameda Lietuvā esot tas pats Nomeda, tāpēc pasmaida: “Man ir savas konfektes.” Tik tiešām tāda šķirne ir! Namedai tās šķiet tik garšīgas, ka sit pušu mūsu “Serenādi”.

“Gan skolā, gan ārpus tās bieži nācies dzirdēt, ka man interesants vārds, arī jautājumu, vai es svinu vārda dienu un kurā datumā, jo “visiem jocīgajiem vārdiem taču tā maijā”.

“Man paveicies, jo mans vārds ierakstīts kalendārā 24. aprīlī kopā ar Visvaldi, kam nupat pievienojies Ritvaldis,” sieviete stāstīja. 

Pati ir atšķirīga un pamanāma kā viņas vārds. Dažādās izpausmēs brīva bijusi jau kopš pamatskolas gadiem.

“Koši sarkani mati man joprojām, arī 31 gada vecumā. Skolas laikā paspēju gan dzeju rakstīt, gan mātei pāris sirmu matu uztaisīt, gan ļoti agri viņu padarīt par vecmāmiņu,” Nameda pasmejas, ka nekas nav mainījies kopš pusaudzes gadiem, bet dzejošanai gan metusi mieru. 

Vecāku dāvana bērnam

Tā arī notiek, ka vairumā gadījumu vecāki ir tie, kas savam pasaulē nākušajam mazulim sagādā ne tikai gultiņu, pamperus un citu nepieciešamo, bet dod arī vārdu, kas paredzēts visam mūžam un ir kā daļa no cilvēka identitātes.

Vai arī liepājnieki un tie, kuri savu jaundzimušo atvasi reģistrē Liepājas Dzimtsarakstu nodaļā, izvēlas savdabīgus, retus un nelabskanīgus vārdus?

Nodaļas vadītājas vietniece Dagmāra Bezļepkina reģistrē jaundzimušos un uzklausa vecāku izvēlētos vārdus.

D. Bezļepkina ar gandarījumu atzina, ka tie ir reti gadījumi, kad vecāki grib, lai atvasei dzimšanas apliecībā ieraksta nelabskanīgu vārdu. Esot pat grūti atcerēties tādu gadījumu nesenā pagātnē.

Vadītājas vietniece smaidot piebilda: “Laikam jau

vējš liepājnieku prātus iegrozījis pareizi, ka nerodas vēlēšanās dēlu vai meitu nosaukt kādā pārlieku ekstravagantā, grūti izrunājamā, pārprotamā un ar dažādām nozīmēm apveltītā personvārdā.”

Par to esot prieks, jo vārda izvēle jāuztver ar lielu atbildību. Pieslēdzot prātu, ne tikai emocijas.

Vēl ieteikums atcerēties, ka vārds tiek dots mazulim, kas izaugs un kļūs par pieaugušu cilvēku, nevis vecāku kaut kādu personīgu ambīciju un radošu izpausmju apmierināšanai.

Tētim un mammai jāpadomā vairāki soļi uz priekšu, lai bērnam vārds neradītu problēmas ne skolā un starp vienaudžiem, ne vēlāk pieauguša cilvēka dzīvē.

Kā pierāda ikdiena, jo vārds vienkāršāks, jo labāk. Kaut vai tāpēc, ka tā nēsātājam ik pa brīdim nav jāskaidro citiem sava personvārda pareizrakstība (viens vai divi n, viens vai divi t utt.) vai kāpēc tas tik ļoti īpatnējs.

Lūk, kādi retāk sastopami personvārdi pērn un aizpērn reģistrēti Liepājas Dzimtsarakstu nodaļā: Noa, Arabella, Vētra, Augustīne, Talija, Maria, Mille, Afa, Alide, Ailands, Reivens, Lisanna, Luna, Maris, Bruts, Fils, Ezra, Nodars, Nātanaēls, Harisma, Elisabeta, Semuela, Abdurrahmans, Džans, Kuimiņs, Vīkints, Pērle, Karalina u.c.

Kā izrunāsiet?

D. Bezļepkina atklāj, ka ir, protams, gadījumi, kad vecāka vai abu vecāku izvēlētais vārds nav labskanīgs: “Tad pajautāju, kā tas tiks izrunāts. Kā tiks locīts? Dažreiz grūti komunicēt, jo vecāks iespītējas, dusmojas, sak, būs tā, kā es gribu, un viss.

Neparasta vārda izvēle nereti saistīta ar to, ka pašam vecākam arī tāds ir.

Daudziem bērniem divi vārdi doti tikai tāpēc, ka mamma un tētis nav spējuši vienoties par vienu. Mammai patīk viens, tētim cits, un tad nu viņi nolemj, ka dzimšanas apliecībā rakstīs divus.”

Tikai interesanti, vai bērnu ikdienā mamma sauks pašas izvēlētajā vārdā, bet tētis atkal savā?

Bijis gadījums, kad reģistrēt jaundzimušo atnāca tēvs un ielika paša izdomātu personvārdu. Kad bērna vārdu uzzināja māte, viņas nostāja bija kategoriska. Vīrietis netika ielaists dzīvoklī, kamēr mazajam nebija reģistrēts sievietes izvēlētais personvārds.

Runājot par vārda došanas tendencēm, vērojams, ka aizvien biežāk latvisko vietā vecāki izvēlas angliskos. Piemēram, Braiens, Hārvijs, Kristens, Liams, Railijs, Claire, Dženifera, Greisa, Kellija, Mišela u.c.

Turpinās vārdu došana, tos izvēloties tādus pašus kā seriāla vai izlasītas grāmatas varonim vai pasaulē populārai personai: Dominiks, Rafaels, Felicita, Keita, Odrija, Patrīcija, Skārleta, Melānija u.c.

Vēl nianse, ka starptautiski populārus, angliskus vārdus biežāk izvēlas latvieši. Slāvu tautības vecāki vairāk turas pie saviem tradicionālajiem vārdiem: Artjoms, Georgs, Ļevs, Maksims, Nikolajs, Aleksandra, Elizaveta, Jekaterina, Ksenija, Ludmila, Poļina u.c.

Likumdošana paredz gadījumus, kad persona var mainīt savu vārdu vai uzvārdu.

Liepājas Dzimtsarakstu nodaļas pieredze, ka no visiem maiņas gadījumiem, kas notiek viena gada laikā, vairums ir uzvārdu maiņas. No, piemēram, 60 gadījumiem 10 personas grib mainīt vārdu, bet 50 uzvārdu.

Neapdomā, kā locīs

Dienvidkurzemes novada pašvaldības Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas vietniece Kristīne Ungere pirms novadu apvienošanas bija Aizputes Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja. Gandrīz sešu gadu darba pieredze viņai vairāk saistās ar Aizputi un apkārtējiem pagastiem.

Reģistrēt ļoti dīvainus vārdus nav gadījies, tādus arī vecāki neliekot, lai gan tendence tagad tāda, ka vairāk liek ārzemnieciskus un vecus vārdus. Dārta, Emīlija, Anna, ko neizvēlējās, kad populāra bija Ilze, Dace, Ineta.

Pēdējos gados Aizputē reģistrēta Vanesa, Kerija, Rafaels, Emanuels, Mūna, Emets, Noa.

Par līdzīgiem vārdiem, kuri beidzas gan ar vienu s, gan diviem, K. Ungere pārjautājusi, vai tiešām vecāki grib vienu s. Jā, gribot, lai ir Ingus, nevis Inguss vai Elvis, nevis Elviss.

Pēc laika, sapratuši, ka vārds ar diviem s locījumos skan pierastāk un tīkamāk, ierodas Dzimtsarakstu nodaļā, lai labo. Tādas iespējas ir.

“Bijuši gadījumi, ka mamma pirms nākšanas bērnu reģistrēt man piezvana:

“Iesakiet bērnam to vārdu, kurš man patīk, nevis tētim.”

Bijis, ka katrs grib likt savu vārdu un vēl jāvienojas.”

K. Ungere iesaka mazuļa vārdu izdomāt iepriekš, pirms nākšanas uz nodaļu, jo tad vecākiem nebūs lieku uztraukumu.

Kāpēc vecāki bērniem dod neparastus vārdus

Kristīne Maka, klīniskā psiholoģe

Vēsturiski vārdus izvēlējās, balstoties uz kādām īpašībām, jo vecāki gribēja pasvītrot bērna individualitāti. Varbūt skatījās reliģisko aspektu, bet visvairāk jau tautas tradīcijas. Piemēram, indiāņi bērnu nosauca par Lāci vai Vilku ar nodomu dot viņam spēku, resursus.

Ietekmē arī lieli notikumi. Piemēram, pēc kara meiteni var nosaukt par Uzvaru. Ja šogad meitenītei iedots Bronzas vārds, tad skaidrs, ka tas par godu Latvijas hokeja komandas bronzas medaļām. Līdz ar to vecāki vārdam piešķir tā saucamo uzvaras garšu un projicē vēlamās īpašības.

Tas jau tā ir no seniem laikiem, ka ar vārdu var kaut ko izcelt, piešķirt, uzdāvināt.

Vecāki dod bērniem reliģiskus stipro vai svēto vārdus, domādami, ka tie dos aizsardzību. Citās dzimtās izvēlas vectētiņa vai vecmāmiņas vārdu, tādā veidā godinot cilvēku, arī turpinot tradīciju.

Ar vārdu mēs jaundzimušajam kaut ko novēlam. Ja pazinām labu, stipru Jāni un tādu vārdu dodam bērnam, mēs viņā it kā ieliekam tās pašas īpašības, kādas pieaugušajā, krietnajā vīrietī.

Ja vārds ceļo dzimtā no paaudzes paaudzē, sabiedrība izveido tā psiholoģisko tēlu. Iedomājas, ka Jānis noteikti būs tāds, Juris – tāds, Anna – tāda, bet Marija – tāda.

Varbūt reizēm cilvēks bērnam ieliek no citas tautas paņemtu vārdu, kura nozīmi nezina, taču paticis tā skanējums.

Daudzas kultūras ir sajaukušās, un, ja latviešiem vārds nozīmē ko pieklājīgu, citā tautā tas var būt nepieklājīgs vārds, un otrādi.

Citas tautas stiprais vārds mums varbūt šķitīs rupjš. Ja bērnam tādu ieliks, protams, ka viņš mūsu kultūrā būs pakļauts izsmiešanai.

Gadu gadiem izsmiešana notiek pat neatkarīgi no tā, kāds vārds dots. Izsenis skandēts: Jānis-bānis, Anna-panna un vēl citi salikumi. Bērni to uztver dažādi.

Ja kāds par sevi ir pārliecināts, ar stipru un stabilu nervu sistēmu, viņam ir atbalsts no vecākiem un apzinās sava vārda nozīmīgumu, tad varēs stāvēt pāri sabiedrības pretestībai uz neparastā nepieņemšanu.

Tas ir normāli, ka cilvēkam uz visu neparasto sākotnēji ir kāda reakcija. Bet citam bērns, kuram varbūt nebūs šādas pārliecības par sevi un kurš neredzēs vērtību savā vārdā, sabiedrības negatīvās izpausmes var kļūt par problēmu. Tās dēļ viņš var ciest.

Neparastākus vārdus bērniem bieži vien izvēlas tādi cilvēki, kas savā dzīvē jau ir daudz izdarījuši un kaut ko sasnieguši. Viņi emocionāli stabili un var stāvēt ārpus kolektīvajiem rāmjiem. Ir iekšēji brīvi, savā individualitātē psiholoģiski stipri.

Šie vecāki ar vārdu iedod bērniem apziņu, ka viņi drīkst būt unikāli un ka tādiem būt ir jauki.

Vecāki balstās uz bērnu kā personību un ka katra personība ir vērtība. Tas, protams, nenozīmē, ka mammas un tēti, kuri bērnu nosauks par Jāni vai Annu, tādi nav.

Brīžiem bērnus nosauc vārdos, kurus mums grūti iekļaut ikdienā. Ieliek Luciferu, Kovidu, Miesassargu, Gonoreju un citus līdzīgus.

Šajā gadījumā vairs nav runa par bērna individualitāti kā vērtību, bet vairāk ir patoloģiska vecāku vēlme atšķirties. Nevaru apgalvot, bet varētu būt, ka viņi nespēj iekļauties sabiedrībā, protestē pret to, nevar atrast savu vietu.

Dodot dīvainu vārdu bērnam, pieaugušie it kā met izaicinājumu normai, nedomādami par bērna labsajūtu sabiedrībā. Viņiem vārds kļūst par pašizpausmes veidu – ar to turpina revolucionāro spēli ar sabiedrību.

Nav jau teikts, ka tā nedrīkst darīt. Vecāki izvēlas, ka viņu ģimenes vērtība ir stāvēt pret, un tad bērns kļūst par vienu no viņējiem. Bet vai viņš vēlāk būs laimīgs, priecīgs un varēs iekļauties sabiedrībā? Vai vecāki ar vārdu būs palīdzējuši vai nodarījuši kaitējumu, atņēmuši iespējas un sagādājuši liekus šķēršļus?

To pārvarēšana prasīs lielu spēku. Ja vecākiem bērns ir tikai līdzeklis viņu pašizpausmei, tas ir egoistiski.

Interesanti

Neliels ieskats retajos Latvijā bērniem dotajos personvārdos

Adgars, Afrodīte, Aglikerija, Aģis, Airīte, Alereins, Alimpiada, Alsis, Amarilla, Aniceta, Anlīze, Aralds, Ārīte, Arma, Ata, Atstars, Aviva, Baldūrs, Beneventa, Beruta, Biminita, Bitīte, Bonaventūra, Borbola, Brīvīte, Brunons, Cerība, Cildonis, Ceronis, Dacija, Dadzis, Dairita, Danna, Dato, Dedze, Dida, Dome, Domicelija, Domna, Drošvaris, Dūda, Dzeja, Dzestra, Eba, Edilberts, Edla, Ega, Egīns, Eglis, Ego, Elvi, Emerenciana, Emme, Ēra, Ermionija, Ero, Feona, Filgita, Florijs, Fortunata, Gaismone, Generoza, Godvars, Grita, Guntiņa, Hanelita, Hannelore, Hella, Hilija, Honorads, Ideja, Īģe, Ildefons, Illo, Iluminata, Imārs, Indīra, Ingolfs, Ino, Isma, Itārs, Jadze, Jella, Jesija, Jūnija, Jūnijs, Jūris, Jūtvaldis, Kaliksts, Kamene, Ktatra, Kilikeja, Kristo, Laimīte, Laimrita, Laimzieds, Latvis, Lili, Lipija, Līrija, Maida, Maima, Matis, Mazalda, Meikulis, Miernesis, Minadora, Nana, Nāra, Narcise, Naula, Nida, Nimmija, Noldis, Olārs, Olis, Olīva, Oniksa, Paija, Pius, Plūdonis, Potencija, Rana, Randolfs, Rasita, Remberts, Rieta, Riho, Rogate, Sandrīte, Sārtīte, Saulīte, Saulvija, Sholastika, Silvars, Sirdsvaldis, Smailis, Taila, Taunis, Ulda, Undalgs, Ūnika, Uno, Valdeko, Valdonis, Varaidotis, Vello, Vēna, Vidars, Vīna, Viorika, Vītols, Zanga, Zelta, Zezostris, Ziedonija, Zola, Žene.

Avots: grāmata ”Vārdadienu kalendārs”, 1999. gads

Uzziņai

– “Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma” 5. pants nosaka, ka Civilstāvokļa aktu reģistrā ziņas ieraksta valsts valodā, un personvārdi jāieraksta saskaņā ar latviešu literārās valodas normām par personvārdu rakstību un lietošanu. 

– Personvārdu rakstībā lieto tikai oficiālā latviešu valodas alfabēta burtus, līdz ar to nav iespējams reģistrēt bērnu, piemēram, ar vārdu Rye.

Ja vecāki vēlas savam bērnam dot šādu vārdu, tas latviešu valodā atveidojams kā Rajs, ja tajā sauc zēnu, vai Raja, ja tajā sauc meiteni.

– Latviešu valodā ir divi galvenie personvārdu lietošanas un rakstības principi.

Pirmais, personvārda īpašnieka dzimumu gan latviskas cilmes, gan citvalodu cilmes personvārdos (izņemot nelokāmos personvārdus) norāda vīriešu dzimtes vai sieviešu dzimtes lokāmās galotnes.

Otrais, citvalodu personvārdus latviešu valodā atveido atbilstoši to izrunai oriģinālvalodā un iekļauj latviešu valodas gramatiskajā sistēmā.

– Personvārdi jāraksta saskaņā ar latviešu valodas pareizrakstības noteikumiem.

Avots: lvportals.lv

Es domāju tā: Kā tikāt pie sava vārda?

Iveta Tīruma – strādā:

– Es ģimenē biju ceturtais, jaunākais bērns. Mamma man bija izdomājusi vārdu, bet notika balsošana, kurā piedalījās arī vecākie bērni. Bija trīs varianti, un uzvarēja vārds, kas nebija mammas izvēle. Man visu laiku ir sajūta, ka es tomēr gribētu sev to vārdu, kuru bija izvēlējusies mamma, – Ramona. Tas man patīk daudz labāk.

Sarmīte Putāne – bezdarbniece:

– Mamma pazina vienu sievieti, kura bija ierēdne un ļoti laipna. Tāpēc mani nosauca viņas vārdā par Sarmīti. Jūtos labi un nu jau zinu vairākas Sarmītes. Man pašai ir pieci bērni, un vārdu došana viņiem nebija viegla. Man gribējās vienu, vīram otru vārdu. Tāpēc pirmajam iedevām divus. Tad jau visiem pārējiem arī bija jāliek divi. Citādi nesapratīs, kāpēc pēkšņi tikai viens vārds. 

Anastasija Afanasjeva – strādā:

– Vārdu izvēlējās mammas omamma. Mamma bija izdomājusi vārdu Valērija, bet pēc atgriešanās no slimnīcas mammai piezvanīja omamma un jautāja: ”Kā jūtas Anastasija?” Mamma omīti mīlēja un piekrita viņai. Kad piedzima mana meita, viņai vārdu domājām trijatā: es, vīrs un mana mamma. Visi trīs bez strīdiem izdomājām, ka mazajai vārds būs Arina. Citus variantus nemeklējām.

Andrejs Jevsikovs – bezdarbnieks:

– Tētis gribēja citu, bet mamma palika pie sava un nosauca mani par Andreju. Patīk šis vārds. Populārs, stiprs, un daudzus tā sauc. Kad man piedzima meita, gribēju dot viņai vārdu Anna, bet sieva bija kategoriski pret un palika Jevgēņija.

Mārcis Bendiks – dzīvo Liepājā:

– Vecākiem bija vārdu saraksts, no kura izvēlēties manējo. Divi vecākie brāļi jau bija priekšā. Beigās palika pie vārda, kuru izvēlējās mamma. Visu mūžu es ar savu vārdu esmu juties brīnišķīgi. Kad dzima mani bērni, tika ņemti vērā dažādi aspekti, bet visiem saistība ar ziediem: Ieva, Rūta un Miķelis. Ir tādas puķes miķelītes!