No spožā vērtētāja atvadoties
Kad pirms daudziem gadiem sāku strādāt Liepājas laikraksta redakcijā, vislielāko respektu, pat bijību izjutu pret Kultūras nodaļas literāro līdzstrādnieku Viktoru Lagzdiņu. Un ne jau tāpēc, ka šis garais, kalsnais vīrs ar šauro ūsu strēmelīti padegunē man šķita vecs, kā nekā 35 gadi jau plecos. Bijību radīja izsmalcinātais dzēlīgums, kas vienādi smalki bija izvirpots gan viņa publikācijās humora un satīras lappusē “Ventilators”, gan kolēģu uzrakstītā vērtējumos, gan redakcijas sadzīvē.
Kad Lagzdiņš vīpsnādams paņēma papirosu “Belomor” un ar to piedauzīja etvijai, bija skaidrs, ka tūlīt izšausies nesaudzīga un ironiska bulta, kas ar savu lakonisko trāpīgumu iedzīs zemē, tikai vēlāk ļaujot apjaust, cik vērtējums bijis taisnīgs. Un derīgs.
Toreiz nezināju, ka tā jutušies ne tikai žurnālisti, bet arī tie, kuri sevī bija pamanījuši literatūras druvas kopšanas dziņu un konsultantam Viktoram Lagzdiņam bikli nesa savus pirmos garadarbus. Ka Lagzdiņa vērtējumus ar trīsām sirdī uzklausījuši Jānis Peters un Ēriks Kūlis. Ka ārēji nesatricināmajā kā klints Ērikā Hānbergā sprakšķējis nemiera ugunskurs, Lagzdiņam viņu ievirzot humora žanrā. Bet Egons Līvs, atsūtījis Lagzdiņam savu pirmo stāstu, trauksmaini maršējis pa Pasta ielu šurpu turpu, nevarēdams sadūšoties iet taujāt par sava uzrakstītā likteni.
Droši vien, ka viņi (un ne tikai viņi) arī bez Lagzdiņa būtu kļuvuši pazīstami literatūras pasaulē. Taču, izmalti caur Lagzdiņa vērtēšanas bargajām dzirnavām, ātrāk saprata, ka literatūra nav rožu dārzs. Lagzdiņš bez žēlastības atsijāja pelavas no graudiem, nerēķinādamies ar jauno censoņu patmīlību, un darīja to spoži. Nevis atbaidot ar savu prasīgumu, bet veicinot atrotīt piedurknes un strādāt, ja juta, ka no tiem puikām kaut kas var iznākt.
Viktors Lagzdiņš pats nebija no ražīgākajiem rakstniekiem. Varbūt tāpēc, ka tikpat prasīgs bija arī pret paša uzrakstīto. Stāsti bērniem, aprakstu krājums, humoristisku stāstu krājums. Un kriminālstāsts “Nakts “Mežāžos””, pēc kura motīviem Rīgas kinostudija 1984.gadā uzņēma latviešu kinematogrāfijai tik neraksturīgo detektīvfilmu “Aveņu vīns”.
26. oktobrī “Aveņu vīnu” demonstrēja Latvijas televīzija. Bet rīt pēc mūžā nostaigātiem 82 gadiem zemes klēpī guldīs Viktoru Lagzdiņu. Ironisko un dzelošo džentlmeni ar lielo pacietību urbties cauri iesācēju kuslajiem darbiem un smalko prasmi saskatīt sološas iezīmes.
Andžils Remess,
“Kurzemes Vārds”