"Kurzemes Vārds"
Kas ir saaukstēšanās?
Saaukstēšanās ir deguna, rīkles un bronhu pēkšņa infekcija, ko izraisa vīrusi. Ir vairāk nekā 200 dažādu vīrusu, kas var ierosināt saaukstēšanos. Ar to slimo cilvēki visā pasaulē.
Visbiežākie saaukstēšanās simptomi ir deguna aizlikums vai tecēšana un šķaudīšana. Simptomi ir arī nieze rīklē un klepus. Tas parasti sākumā ir sauss, bet nākamo divu dienu laikā pāriet mitrā klepū, tad atkal atgriežas sauss klepus.
Saaukstēšanās pazīmes ir arī galvassāpes, nogurums, muskuļu sāpes un ēstgribas zudums.
Pieaugušajiem un vecākiem bērniem slimošana parasti norit bez drudža vai ar nedaudz paaugstinātu temperatūru. Maziem bērniem bieži vien ir drudzis robežās no apmēram 37,7 līdz 38,8° C.
Viens simptoms nereti ir izteiktāks par pārējiem, un simptomi slimības gaitā parasti mainās.
Maksimālo izpausmi simptomi var sasniegt 2–4 dienas pēc saaukstēšanās sākuma. Pieaugušajiem tie parasti pāriet pēc 7–10 dienām, taču klepus var saglabāties ilgāk, pat līdz trim nedēļām.
Bērni ar saaukstēšanos slimo ilgāk nekā pieaugušie, viņiem tā parasti pāriet 10–15 dienu laikā, bet klepus var turpināties vidēji 25 dienas.
Veselīgiem cilvēkiem saaukstēšanās pāriet bez ārstēšanas, proti, pēc dažām dienām tā vairumā gadījumu beidzas.
Taču pieaugušajiem un bērniem ar astmu var sākties sēkšana un astmas lēkmes. Turklāt saaukstēšanās var izraisīt arī nopietnākas bakteriālās infekcijas, piemēram, sinusītu jeb deguna blakusdobumu iekaisumu, ausu infekciju, bronhītu un pneimoniju.
Kad vērsties pie ārsta?
Bērni parasti saaukstējas biežāk nekā pieaugušie, viņi var saslimt līdz pat astoņām reizēm gadā, kamēr pieaugušie gada laikā slimo divas vai trīs reizes.
Vairums saaukstēšanās simptomu pāriet nedēļas laikā.
Taču, ja jums vai jūsu bērnam ir apgrūtināta elpošana vai stāvoklis nav uzlabojies pēc 7–10 dienām, ieteicams vērsties pie ārsta.
Tomēr ir pacientu grupas, kam vēlams ārstu saaukstēšanās gadījumā meklēt uzreiz, jo pastāv augsts komplikāciju risks.
Tie ir bērni līdz divu gadu vecumam; grūtnieces; seniori pēc 60 gadu vecuma; pacienti ar elpceļu slimībām, piemēram, astmu vai hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS); pacienti ar hroniskām sirds vai nieru slimībām, cukura diabētu vai citiem vielmaiņas traucējumiem; tāpat pacienti ar imūnsistēmu novājinošām slimībām un tie, kuri lieto imūnsistēmu nomācošas zāles.
Pret drudzi ieteicams lietot medikamentus (paracetamolu, ibuprofēnu) jau tad, kad ķermeņa temperatūra, mērot padusē, sasniedz 38 grādus. Tas nozīmē, ka serdes temperatūra ķermenī ir visi 39–40 grādi un jālieto pretdrudža medikamenti.
Lūgums ievērot pretdrudža medikamentu devas un uzņemšanas intervālus.
Bieži, sevišķi bērniem, tiek dota deva, kas neatbilst bērna svaram (ir par mazu), turklāt tā tiek dota retāk, nekā nepieciešams, un tas savukārt var vecākiem radīt bažas, ka stāvoklis neuzlabojas.
Jāatceras, ka pretdrudža medikamenti iedarbojas ne vien uz augstu temperatūru, bet mazina arī iekaisumu un sāpes.
Iesnas? Sekojiet pārmaiņām!
Vīrusa izraisītām iesnām ir sava gaita, tām jābūt secīgām, kad sajūtas mainās katru dienu.
Pirmās trīs dienas justies ļoti slikti ir ”normāli”, jo tad deguna gļotādā ir vislielākā tūska, ir grūti elpot, asaro acis… Tā tam jābūt!
Arī izdalījumiem no deguna jāmainās – sākumā tie ir ūdeņaini, šķidri, caurspīdīgi, bet ceturtajā piektajā dienā tiem jākļūst biezākiem, gaišiem, varbūt viegli iedzelteniem.
Pēc tam katru dienu jābūt sajūtai, ka šodien ir labāk nekā vakar. Līdz iesnas beidzas!
Ja iesnas aiziet dziļumā un pievienojas deguna blakusdobumu iekaisums, pēc akūtās iesnu fāzes ceturtajā dienā parasti jūtams neliels uzlabojums, bet tūliņ pēc tam stāvoklis krasi pasliktinās.
Deguna gļotāda atkal stipri pietūkst, ir grūti elpot, deguns aizlikts pat tik ļoti, ka to nevar izšņaukt, parādās pilnuma sajūta vaigos un pierē, var būt spiedošas sāpes pierē noliecoties, sāpes var izstarot uz zobiem, acīm, vaigiem, var būt galvassāpes.
Arī izdalījumi no deguna kļūst citādi nekā klasisko septiņu dienu iesnu gadījumā – puņķi ir biezi, spilgti dzelteni vai pat zaļi, strutaini. Var parādīties strutu aromāts, ko pats cilvēks, tiesa, parasti nejūt, bet apkārtējie gan.
Vēl viena klasiska pazīme – kopā ar to visu var paaugstināties temperatūra.
Pareizā taktika iekaisuma gadījumā
Lai sāktu deguna blakusdobumu iekaisuma ārstēšanu, nav vajadzīgi īpaši izmeklējumi, pat ne rentgens.
Eiropas vadlīnijās ausu, kakla un deguna ārstiem teikts, ka diagnozi var apstiprināt, ja ir šādi simptomi: spiedošas sāpes pierē, dzelteni, strutaini izdalījumi no deguna un temperatūra.
Ko darīt pacientam? Šajā situācijā iesnu ārstēšana mājās tiešām beidzas, un ir jādodas pie ģimenes ārsta, lai viņš izvērtē pacienta stāvokli.
LORs šajā situācijā nav pirmās nepieciešamības speciālists.
Kas jādara, lai izārstētos?
Jāmazina tūska, lai deguna atveres saplaktu. Lai tās atvērtos un izlaistu sakrātās gļotas jeb puņķus laukā, var lietot līdzekļus ar tūsku mazinošu iedarbību.
Piemēram, Olynth, Ximelyn vai Sinex ar aktīvajām vielām ksilometazolīnu vai oksimetazolīnu – tie ir tipiski pretiesnu līdzekļi, kas sašaurina deguna gļotādas asinsvadus, tāpēc degunā jūtami mazinās tūska.
Šie līdzekļi jālieto ne biežāk kā ik pēc trim stundām un ne ilgāk par 3–5 dienām.
Jāveicina deguna tīrīšanās. Būtu labi skalot degunu ar izotonisko jūras ūdeni, tādiem preparātiem kā Hummer, Quixx, Apropos, kuru sastāvā ir jūras ūdens jeb vienkārši sālsūdens. Izotoniskais jūras ūdens ir 0,9% stiprs, tas nozīmē, ka tas ir līdzvērtīgs visiem mūsu organisma dabiskajiem šķidrumiem, līdzīgs nātrija hlorīdam, ko laiž vēnā ar sistēmu.
Sāls šķīdums palīdzēs šķidrināt gļotas un vieglāk izšņaukt degunu.
Jāatvieglo elpošana. Te var lietot līdzekļus, kas gatavoti no dabas vielām, piemēram, pilienus vai ziedes ar ēteriskajām eļļām, kādi ir Rinogēls un Pinosols.
Ēterisko eļļu spēcīgais aromāts reflektoriski iedarbojas uz asinsvadiem deguna gļotādā, tos sašaurinot un līdz ar to mazinot arī tūsku.
Ja deguns tīrās gausi, gļotas jāšķidrina. Iedarbīgi ir līdzekļi ar dabas vielu ekstraktiem, piemēram, Sinupret un Sinunorm, kas šķidrina gļotas un līdz ar to veicina blakusdobumu tīrīšanos.
Ja iekaisums ir strutains, parasti nepieciešamas antibiotikas. Tās šādā situācijā izraksta ģimenes ārsts. Vispiemērotākās šādā gadījumā ir penicilīna grupas antibiotikas, piemēram, amoksicilīns.
Ja ir temperatūra, stipras sāpes, var lietot kādu no nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem, piemēram, ibuprofēnu.
Ja cilvēks jūt, ka blakusdobumu iekaisums ir klāt, bet pie ģimenes ārsta tiek tikai nākamajā dienā, var iedzert kādu pretiekaisuma līdzekli, lai iekaisuma attīstību mazliet nobremzētu.
Kas var veicināt blakusdobumu iekaisumu?
Karstie pretdrudža dzērieni. Tajos lielās devās ir paracetamols, antihistamīna preparāti jeb pretalerģijas līdzekļi, arī pseidoefedrīns, kas dod ļoti strauju uzlabojumu, bet pašu vīrusu nelikvidē. Tāpēc cilvēks sajūtas labāk, bet vīruss nekur nav zudis, tas tikai aiziet dziļumā.
Turklāt šādu bliezienlīdzekļu lietošana jau tā akūtā situācijā organismam uzliek papildu slodzi pārstrādāt šos medikamentus.
Tāpēc, jūtot pirmās saaukstēšanās pazīmes, labāk paņemt vienu brīvu dienu, dzert daudz šķidruma un atpūsties, nevis steigties uz aptieku pēc karstajiem dzērieniem.
Atpūšoties organisms uzkrās spēkus pretoties vīrusam.
Deguna sildīšana. Tautas metodes iesaka sildīt vaigus pie deguna ar olu vai vārītu kartupeli, bet šī taktika nedos uzlabojumu. Tieši pretēji – ja ir iekaisums, sastrutojums, ar lokālu sildīšanu deguna blakusdobumu gļotāda pārvērtīsies par inkubatoru, kur baktērijas siltumā dzīvosies un vairosies uz urrā!
Tāpēc akūtā fāzē sildīt nedrīkst!
Pasildīt drīkst, ja tā ir garām, iekaisums jau gandrīz izārstēts, bet kaut kas no deguna tomēr vēl tīrās laukā. Tad siltums veicinās gļotādas apasiņošanos un gļotu uzsūkšanos un vairs nekaitēs.
Nebāzt degunā ķiploku! Nē, nē un vēlreiz nē! Ķiploka sula ir ļoti spēcīga un kairinoša, no tās var rasties gļotādas apdegums. Un tā patiešām notiek!
