Nedēļas nogalē Bārtas kultūras namā pulcējās Otaņķu dzimta – bērni, mazbērni, mazmazbērni. Pa baltām ziedlapiņām kaisītu ceļu, viens otram elkonī ieķērušies, kultūras namā ieradās arī Miķelis un Līvija Otaņķi. “Mūsu dimanta oliņas,” mīļi noteic meitas, sveicot vecākus dimanta kāzās. Otaņķu pāris saticībā aizvadījis 60 dzīves gadus.

Bagātību mēra atvasēs

“Gribētos domāt, ka šogad ir tāds pats ziedošais, plaukstošais, pieneņu dzeltenais, ievu baltais un ceriņu zilais maijs, kā pagājušā gadsimta tālajā 1960. gadā, kad 21. maijā mūsu mīļie vecāki Līvija un Miķelis viens otram deva laulību zvērestu tieši šeit – Bārtas kultūras namā,” klātesošos uzrunāja Otaņķu pāra vecākā atvase Gunta Klievēna. Otaņķu ģimenē dzimušas trīs meitas: jaunākā ir Ina Otaņķe, bet vidējā – Aija Ķude. Dievs ģimeni svētījis ne tikai ar trīs meitām, bet arī septiņiem mazbērniem un nu jau astoņiem mazmazbērniem.

Meitas atzīst, ka vecāku kopā pavadīto mūžu atceras kā raibu un bagātu. Par spīti visām grūtībām, kas reiz piedzīvotas, svinētas gan dzintara, gan sudraba kāzas un nu dimanta kāzas. “Mums ļoti laimējies augt ģimenē, kur ne man, ne māsām nebija jādzird asi strīdi, greizsirdības scēnas vai rupji vārdi. Protams, bija arī grūti laiki. Mamma vienu rudens mētelīti nēsāja desmit gadus, pēc tam izgrieza uz otru pusi un valkāja tālāk,” atceras G. Klievēna. Naudas neesot bijis daudz, bet nekad netrūcis savstarpējas sapratnes. Arī dziesma ik dienas bijusi līdzās un stiprinājusi.

Atklāj saticības noslēpumu

“Vai, gājis mums ir visādi,” Miķelis necenšas izskaistināt kopdzīvi. “Raibumraibi, kā jau dzīvē tas lielākoties ir,” piebilst Līvija. Strīdi un domstarpības gadījušies ne reizi vien, tomēr Miķelis smejas, ka sievai dod priekšroku arī tad, ja kādam strīdā jāpiekāpjas.

Kāzu dienas sajūtas pārim gan vēl glabājas svaigā atmiņā, lai gan arī te domas dalās, viens saka, ka laulību ceremonija notikusi lielajā zālē, otrs – ka augšā. Beigās vienojušies, ka garais svētku galds bijis tepat Bārtas kultūras nama lielajā zālē, Otaņķu pāris smaida. “Tas, ko esam iemācījušies pa šiem gadiem, ka veiksmīgas laulības noslēpums ir māka piekāpties. Ne reizi vien,” skaidro Miķelis. Līvija piekrītoši pamāj.

To, ka Dimanta kāzas abi sagaidīs kopā, neesot varējuši iedomāties, retajam tāda laime gadās. Vislielākais lepnums gan esot par ģimeni. “No mums diviem vien tas viss, no mums diviem,” skatoties uz mazmazbērniem, kuri smejas un rotaļājoties skrien apkārt, noteic Līvija.

Pāris atceras, ka kāzu dienā bijusi gan saule, gan nedaudz apmācies. Vienuviet Līvija lasījusi, ka lietus kāzu dienā ir slikta zīme, citviet – ka laba. “Redz, mums mijās saule un lietus – veiksmīgi izdevās mūžs,” viņa piebilst.

Pieci blakusvāģī

Atmiņu ģimenes pūrā varen daudz – kā svinīgi notikumi, tā mazas ikdienas lietas, bet pāris ainiņas iespiedušās prātā spilgtāk. “Tētis bija mežzinis, un viņam bija motocikls ar blakusvāģi. Mums, meitenēm, vasarā lielākie prieki bija tad, kad tētis ar mammu mūs sasēdināja blakusvāģī un mēs visi kopā braucām uz Bārtas upi sauļoties un peldēties…” ainiņu no bērnības atceras Gunta.

Līvija un Miķelis stāsta, ka tieši māju sajūta esot visam augšgalā – vissvarīgākā. Lai kur pasaulē dotos, mājās ir vislabāk, tur arī glabājas visvērtīgākās atmiņas. “Esmu domājusi, kā tas būtu, ja man būtu jākrāmē koferis un jāiet. Sakrāmēt jau varētu, bet mājas un ģimene ļoti sauktu atpakaļ,” piebilst Līvija.

Kā dzimtas tradīcija nu jau labu laiku ģimenē ieviesta Jaunā gada sagaidīšana visiem kopā vecāku mājās, Bārtas pagasta “Meldros”. Turpat agrāk atradusies arī Bārtas mežniecība, kas bijusi Otaņķu pāra darbavieta. Kad mežsaimniecību valsts līmenī samazināja, Līvija un Miķelis noprivatizēja visu māju. Šobrīd tajā vada savas vecumdienas un no sirds priecājas, kad tur dzird mazmazbērnu čalas.