Mamma bija nobažījusies. Visi dēla klasesbiedri jau nosvinējuši pamatskolas izlaidumu. Lielākā daļa arī tikusi skaidrībā – turpinās mācīties vidusskolas klasēs vai atradīs savām interesēm un spējām piemērotu profesionālās vai mākslas, mūzikas novirziena izglītības iestādi. Bet kur lai liekas bērns, kuram, gadu noslēdzot, vairāk nekā trīs mācību priekšmetos ir nepietiekams zināšanu novērtējums un kuram jāpaliek uz otro gadu?

Vai šis otrais gads būs gaidītā panaceja, lai nemācīšanās slimība nelaistu dziļākas saknes?
Pašā vasaras karstumā pievērsāmies tiem, kuru brīvlaika priekus aptumšojusi otrgadnieka situācija.

Skaits samazinās

Liepājas Izglītības pārvaldē vairāku mācību gadu garumā ir apkopoti dati, kas rāda, cik bērnu netiek pārcelti uz nākamo klasi, kuriem nāksies zināšanas apgūt vēlreiz, nu jau kopā ar citas klases skolēniem.
Pēdējo četru gadu pētījumi rāda, ka vismazākais otrgadnieku skaits mēdz būt sākumskolas grupā, tas ir, no pirmās līdz ceturtajai klasei. 2003.gadā uz otro gadu palika 50 mazo, vēl pēc gada tādu bija sešdesmit, bet pēc tam šo neveiksminieku skaits samazinājās: 2005.gadā – četrdesmit trīs, vēl pēc gada, tas ir 2006.gada pavasarī, uz nākamo klasi nepārcēla 36 sākumskolas bērnus. Sarežģītākā ir pamatskolas grupa. Pamatskolas laikā zēni un meitenes sasniedz sarežģīto pusaudža vecumu. Ja 2003.gadā uz otro gadu palika 96 skolēni, tad nākamie divi gadi bija vēl grūtāki – saviem klasesbiedriem līdzi netika attiecīgi 296 un 240 zēni un meitenes. Šopavasar pamatskolas grupā ir 158 otrgadnieki.
Arī puiši un meitenes, kuri izvēlējušies turpināt savu mācību ceļu vidusskolā, ne vienmēr ir pietiekami sekmīgi, arī viņu vidū ir tādi skolēni, kuri netiek pārcelti uz nākamo klasi vai nespēj iegūt vidusskolas diplomu nepietiekamo zināšanu dēļ. Ja pirms trim gadiem vidusskolā uz otro gadu palika 103 audzēkņi, tad pirms gada 65, un šogad viņu ir 46.

Otrgadnieku skaits Liepājā procentos
2003.gads – 1,67
2004.gads – 3,73
2005.gads – 2,9
2006.gads – 2,72

Dati iepriecina, jo liecina, ka pilsētā otrgadnieku skaits samazinās. Izglītības pārvaldes vadītājas vietniece Alda Ķestere šo tendenci pamatoja ar nopietno darbu, kas tiek veikts mācību iestādēs. “Pirmajos gados skolas, vecāki, arī paši bērni vēl nebija gatavi jaunajiem noteikumiem, kuri neļāva pārcelt uz nākamo klasi skolēnu ar nepietiekamu zināšanu novērtējumu vairākos mācību priekšmetos,” teica A.Ķestere. Taču skolas aktīvi strādāja, meklēja katram no šiem bērniem atbilstošas izglītības programmas, skolās ir izveidotas atbalsta grupas, kurās ietilpst ne tikai skolotāji, bet arī citi speciālisti – skolas medicīnas māsa, sociālais darbinieks, psihologs. To uzdevums ir sniegt atbalstu bērniem, kuriem neveicas ar mācībām vai ir kādas citas problēmas, un viņu vecākiem.

Kāpēc kavē un klaiņo?

Pētot nesekmības cēloņus, izglītības speciālisti atzīst, ka viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ bērns atpaliek mācībās, ir stundu kavējumi. Tāpēc pagājušajā mācību gadā pirmo reizi Izglītības pārvalde un skolas nopietni pievērsās kavējumu uzskaitei un iemeslu izpētei.
Katrs bērns ir personība, un viņam ir savi iemesli, kādēļ pasliktinās sekmes un kādēļ viņš vairs nevēlas iet uz stundām. Bet kopumā izkristalizējās četri galvenie iemesli, kādēļ skolēni kavē stundas. Galvenais no tiem – problēmas ģimenē. Un tās ir nepietiekama uzmanība, kas rada bērna pretdarbību, kura izpaužas negatīvā uzvedībā. Šāda situācija ir sastopama ne tikai sociālā riska ģimenēs, bet arī tajās saimēs, kurās vecāki ir aizņemti darbā, kā arī aizbraukuši peļņā uz ārzemēm.
Alda Ķestere uzsvēra, ka liela nozīme tam, vai bērns apmeklē skolu, ir tieši vecāku nostājai. Arī pētījums rāda, ka izglītības zemais prestižs ģimenēs ietekmē bērnu un veicina kavējumus, jo ir neiespējami motivēt skolēnu mācībām, ja viņa vecāki to neatbalsta un nemudina savu atvasi. Iemesls tādai rīcībai mēdz būt pašu vecāku zemais izglītības līmenis. Un tas nozīmē, ka mācību iestādēm, sākot jau no bērnudārza, ir jāstrādā ne tikai ar audzēkņiem, bet arī ar viņu mammām un tētiem, lai skaidrotu zināšanu nepieciešamību un nozīmi.
Ja bērnam ir grūtības mācību vielas apguvē, veidojas tāds kā apburtais loks. Skolēns ar nepilnībām zināšanās zaudē jebkuru interesi par skolu, jo vienkārši – nevar interesēt tas, ko nesaprot. Tādēļ bērns neiet uz mācību stundām, bet meklē citas intereses, piemēram, klaiņo pa ielām, uzturas datorsalonos, pievēršas atkarību veicinošu vielu lietošanai.
Bērnu klaiņošanu veicinošs faktors ir emocionālā un fiziskā vardarbība skolēnu vidū. Tā ir problēma, kas prasa nopietnu un smalkjūtīgu pieeju kā no skolotāju, tā no ģimenes puses.

Tā vēl nav bezcerība

“Tas, ka bērnam ir jāpaliek uz otro gadu, vēl nenozīmē neko briesmīgu un nenovēršamu, un ģimenei tas nav jāuztver kā traģēdija, bet gan jāsniedz bērnam lielākais atbalsts,” atgādināja Alda Ķestere, vēršot uzmanību uz to, ka labāk ir laikus novērst robus zināšanās nekā gaidīt, lai skolēns vispār zaudē interesi par izglītību. Un ir bērni, kuriem šis vēl viens gads, kad tiek atkārtota iepriekš apgūtā mācību viela, palīdz saņemties. Lai gan darbojas vēl viens faktors – zēns vai meitene nokļūst citā kolektīvā, un viņam ir jāpalīdz gan iekļauties, gan saņemties mācībām. Lielākiem skolēniem pēc 7.klases ir iespējas mācīties 31.arodvidusskolā, kurā ir korekcijas klases. Pedagoģiskās korekcijas izglītības programmas ir izstrādātas gandrīz katrā vidusskolā.
Skolēnus, kuri palikuši uz otro gadu 9.klasē, aicina pieteikties 15.viduskolā. Tur ir izstrādāta izglītības programma, kas ļauj nemācīties visu 9.klasi no jauna, bet gan tos priekšmetus, kuros ir nepietiekams vērtējums. Iepriekšējo gadu pieredze liecina, ka šāds modelis darbojas veiksmīgi, jo ir bērni, kuri tikuši galā un tālāk mācās pat vidusskolas klasēs.

Lielākoties paliek uz vietas

Liepājas rajona Izglītības pārvaldes speciāliste Gunta Lagzda stāsta, ka ik gadu rajonā ir ap 10 procentiem 9.klases audzēkņu, kas skolu beidz ar liecībām. Šogad skolu administrācijas ziņojušas par 45 šādiem skolēniem, kas ir nedaudz mazāk – trīs līdz pieci skolēni lielajās skolās un pa vienam vai nevienam mazajās rajona skolās.
“Jācer, ka samazinājums daļēji ir saistīts ar mūsu intensīvo darbu, jo nemitīgi aicinājām lektorus, kas ar skolu pārstāvjiem pārrunāja iespējas palīdzēt tikt ar mācībām galā tiem, kam kaut kas īsti nepadodas,” saka G.Lagzda. Un viņa uzskata, ka iespējas ir visai reālas, tikai, protams, prasa milzu darbu. “Skolotāji, kas sagatavo lieliskus skolēnus olimpiādēm, protams, ir pelnījuši atzinību, tomēr ne mazāk lauru pienākas tiem pedagogiem, kas panāk, ka skolēns ar 11 nepietiekamiem vērtējumiem, nākamajā gadā pabeidz 9.klasi ar apliecību,” uzskata speciāliste. Viņa norāda uz Vecpils un Krotes pamatskolu pieredzi, kur rūpes par nesekmīgajiem ļāvušas bērniem izķepuroties un sekmīgi beigt skolu.
Runājot par nesekmības iemesliem, G.Lagzda norāda uz trim būtiskākajiem. Lielākā daļā gadījumu pie vainas ir sociāli nelabvēlīgā situācija ģimenēs, kurai ir sekas skolēnu saskarsmē ar vienaudžiem un pedagogiem, kam nereti seko arī problēmas mācībās. “Diemžēl šeit jārunā arī par stereotipiem, ko nereti neprot pārvarēt arī skolotāji. Dažkārt bērnam ir uzlikts neveiksminieka zīmogs un iestāstīts, ka viņš neko nevar, tādēļ ar to cīnīties var tikai mainot vidi,” saka G.Lagzda. Otrs iemesls, kas papildina pirmo, ir motivācijas trūkums. Ir pat gadījumi, kad bērni no pietiekami situētām ģimenēm vienkārši negrib mācīties, apgalvo, ka tas nav vajadzīgs, ka visu var nopirkt un uz skolu nenāk, izvēloties pavadīt laiku interesantāk. “Un, visbeidzot, ir skolēni, kas patiešām nevar iemācīties, tādēļ te mēs varam runāt par nesavlaicīgi konstatētiem gadījumiem, kad skolēni būtu jānosūta uz speciālajām skolām, vai situācijām, kad vecāki tam nav piekrituši,” skaidro speciālisti.

Ar sirsnību un stingrību

G.Lagzdas nosauktie iemesli, viņasprāt, arī norāda, ka tikai atsevišķiem skolēniem, kas paši nonāk pie domas, ka jāsaņemas un jāmācās, noder iespēja palikt savā skolā uz otru gadu. Vairumam tomēr nepieciešama korekcijas klase un tātad skolas maiņa. Jau pieminētās sociālās problēmas gan ir arī galvenais iemesls tam, ka nesekmīgos skolēnus vecāki nekur prom nevar sūtīt, tāpat motivācijas trūkums liedz bez bažām laist bērnu citā skolā, jo ir grūtāk izkontrolēt, vai viņš vispār apmeklē izglītības iestādi. Un tādēļ realitātē daudziem otrā iespēja beidzas ar kavējumiem un bēguļošanu no skolas līdz obligātajam izglītības vecumam – 18 gadiem.
Liepājas rajonā ir atvērtas tikai divas korekcijas klases – Vaiņodes vidusskolā un Cīravas arodvidusskolā, kur šādi nesekmīgie skolēni var papildus iegūt arī koksnes materiālu apstrādātāja amatu. “Turklāt Cīravā ir arī dienesta viesnīca un iespēja saņemt stipendiju, kas īpaši jauniešiem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm ir ļoti nozīmīgi,” saka G.Lagzda. Viņa priecājas, ka Dace Pole skolā prot reizē stingri un sirsnīgi strādāt ar šiem nesekmīgajiem. Tāpat izstrādāta sistēma, ka par neierašanos skolā tiek ziņots vecākiem un skolēniem neļauj bez iemesla kavēt, piedāvājot palīdzību. “Ņemšanās ar viņiem ir liela, bet arī gandarījums, redzot rezultātus, – dubultliels,” saka G.Lagzda. Galvenais esot parādīt ceļu, kā iespējams kļūdas labot un celt nesekmīgo skolēnu pašapziņu, jo, ejot ar nosodījumu, pretī sagaidāms tikai agresīvs protests.

Izdevies eksperiments

“Mūsu iepriekšējā pieredze parādīja, ka tie, kas vienkārši paliek uz otru gadu, pēc laiciņa vairs nenāk uz skolu un tāpat mācības nebeidz, tādēļ arī pērn nolēmām eksperimentēt, veidojot īpašu korekcijas klasi,” atceras Vaiņodes vidusskolas direktora vietniece mācību darbā Gunta Minka. Viņa tagad var droši apgalvot, ka šāda klase ir vienīgā reālā iespēja dot nesekmīgajiem skolēniem otru iespēju saņemt dokumentu par skolas beigšanu.
Vaiņodē pērn šajā klasē mācījušies 8 skolēni (tas ir mazākais skolēnu skaits, lai klasi atvērtu) un stundas notikušas tajos priekšmetos, kuros paredzēti eksāmeni un pārbaudes darbi, kā arī citos, kas atlasīti pēc konkrēto skolēnu vajadzībām. Lai mazinātu negatīvo stereotipu par korekcijas klasi, kas ir galvenais vecāku pretestības iemesls bērnu pieteikšanai šai programmai, skolēni tāpat iesaistīti visos pamatskolas klašu sarīkojumos un par viņiem gādāts, lai pusaudži labi justos. “Viegli tas nav, jo skolēni nav pieraduši tik intensīvi strādāt – līdz šim taču viņi tā teikt brauca cauri, bet tagad priekšmetu bija maz, skolēnu skaits neliels, tādēļ arī darba vairāk un slodze lielāka. Lai gan braukājām uz mājām un meklējām kavētājus, uz pavasara pusi daži salūza, un īpaši žēl par diviem skolēniem, kas varēja pabeigt mācības,” stāsta G.Minka. Bet godprātīgi skolu beiguši četri, tātad puse no klases, ko vaiņodnieki uzskata par pietiekami labu rezultātu. “Licence programmai mums ir uz trim gadiem, tādēļ cenšamies pārliecināt arī apkārtējo pamatskolu nesekmīgos audzēkņus, ka šī ir laba iespēja viņiem pabeigt skolu,” saka G.Minka.
Viņa atzinīgi vērtē Probācijas dienesta Kuldīgas nodaļas piedāvāto kursu, kas daļēji īstenots Vaiņodē un paticis arī pašiem korekcijas klases audzēkņiem, kā arī norāda, ka kopā ar izglītības psihologu un sociālo pedagogu iespējams pietiekami veiksmīgi strādāt ar otrgadniekiem, tikai valstī kopumā būtu jāparedz finansējums šim mērķim. “Kā parasti, viss atduras pret naudu,” nosaka G.Minka.