Pelēkbaltajam runčukam varētu būt aptuveni pusotrs gads. “Varbūt arī mazāk,” pieļauj Liepājas Dzīvnieku patversmes vadītāja Anžela Dolmatova. Patversmē tas nonācis pēc tam, kad tā saimnieki bija devušies prom nezināmā virzienā.

“Es īsti nesaprotu, kas cilvēku galvās notiek, kad tie izmet aiz durvīm dzīvniekus, ko agrāk tik ļoti mīlējuši,” brīnās Anžela, atklājot, ka tieši pēdējā laikā Liepājā iezīmējas tendence, ka cilvēki, pārceļoties uz citu dzīvesvietu vai ārzemēm, savus kaķus pamet likteņa varā kāpņu telpās. “Visticamāk, viņi domā: gan jau kāds no kaimiņiem apžēlosies un parūpēsies par bez pajumtes palikušo kaķi,” prāto Anžela. “Bet interesanti zināt, vai viņi neiedomājas, ka ir arī cilvēki, kas īpaši nežēlīgi izturas pret tādiem pamestiem dzīvniekiem un to, ka tādi mājas mīluļi nespēj sevi tik veikli aizstāvēt kā sētas kaķi? Un, vai viņi neiedomājas, ka atstāt dzīvnieku likteņa varā ir tas pats, kas pamest bērnu vai savus vecākus?”

Tieši tāds ir pelēkbaltā runcīša liktenis – saimnieki aizbraukuši, bet viņš atstāts. “Draudzīgs, mierīgs un ļoti, ļoti komunikabls. Turklāt mincim ļoti patīk, ka to pabužina, kas liecina par to, ka kaķis ir bijis mīlēts,” tā to raksturo Anžela. Kad mincis ieradās patversmē, tam ap kaklu bija sarkana kakla siksniņa. Tā tur ir joprojām. Mincis labprāt paspēlējas ar katru patversmē ienākušo cilvēku, un Anžela saka: “Ļoti gaida jaunu un mīlošu saimnieku.”

Andra Gertsona foto

Pelēkbaltais runčuks tā vien gaida, lai kāds to pabužina.