liepajniekiem.lv
Kopš 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimu, liepājnieks aktīvi darbojās kā brīvprātīgais, piedaloties Ukrainas atbalsta kampaņās un vācot ziedojumus.
Beidzamā laikā gan 80 gadu slieksni parkāpušais kungs ārpus mājas tikpat kā vairs nedodas, jo “kājas kļuvušas švakas”.
– Pie mājokļa sienas esat piekāris gan Ukrainas, gan Izraēlas karogu. Saprotu, ka abas šīs valstis, kuras nu plosa karš, jums ļoti mīļas.
– Redzat šo bibliotēku? (Vīrietis rāda uz grāmatu skapi.) Tā visa ir par Izraēlu. Izraēlā esmu bijis sešas reizes. Bija dikti liela vēlēšanās turp aizbraukt arī septīto reizi, jo mani interesē Negeva tuksnesis. Tas ir baigi kolosāls, taču tā arī nesanāca to apskatīt.
(Kolekcionārs atnes un parāda savu Zemessardzes veterāna mundieri, pie kura piesprausta medaļa.). Tas ir apbalvojums, ko man Ukraina piešķīra kā voluntierim, diezgan rets, ar kaut kādu 4000. numuru. (Viņš atnes un parāda arī citus Ukrainas apbalvojumus, ko glabā vecā “Roche” konfekšu kārbā.)
Esmu vairākkārt bijis Doņeckā, sadarbojos ar Ukrainas atbalsta biedrību, vācu ziedojumus, inventāru un citas ukraiņiem noderīgas lietas.
– Kā jums tā draudzība ar Ukrainu aizsākās?
– (Kolekcionārs ar roku norāda uz sava mājokļa sienu, pie kuras piestiprināti dažādi no interneta izdrukāti plakāti. Viens no tiem vēsta: “Kad kritīs pēdējais Ukrainas karavīrs, Putins klauvēs pie tavām durvīm.”.) Lūk, kāpēc!
Atceraties, kad Latvijā gāja vaļā visa tā aģitācija pa Latgales tautas republiku? Tas bija 2015. gadā! Tajā pašā laikā Ukrainā notika kaujas par Debaļcevu. Ja krievi būtu vinnējuši, mums būtu Latgales fronte atkal.
– Savulaik esat strādājis par galdnieku kokapstrādes kombinātā “Baltija”. Ko vēl esat darījis?
– Esmu strādājis par šoferi. Man pat nebija 18 gadu, kad dabūju tiesības. Pirmā darbavieta man bija “Baltmorgidrostroj” – celtniecības trests Jaunās ielas galā. Pēcāk “Baltijā” ilgi strādāju.
Es daudz varētu pastāstīt par armijas laikiem, par to, kāds bardaks tur bija 60. gados.
Dienēju pretgaisa aizsardzībā Kirgīzijā, tas bija uz Ķīnas robežas – Pamira kalnos četru kilometru augstumā. Tolaik man arī iepatikās tā mežonīgā daba. Tur varēja dienēt tikai absolūti veseli cilvēki. Četru kilometru augstumā ir mazāk skābekļa, tāpēc cilvēkiem progresēja dažādas slimības.
Es uz konservu bundžas ievainoju roku. Pie mums tā sadzītu pāris dienās, bet tur skābekļa trūkuma dēļ mocījos mēnešiem. Roka bija iekaisusi un strutoja.
– Cik gadi bija jādien?
– Trīs, bet visu šo laiku es nebiju armijā – pēc pusotra gada nokļuvu cietumā. Autoavārijas dēļ mani tiesāja kara tribunāls.
Biju pie stūres, pagriezienā mašīna noskrēja no ceļa, sāka kūleņot, blakussēdētājs izkrita laukā un mašīna viņam uzvēlās virsū.
Viņš gāja bojā.
Man piesprieda trīs gadus lēģerī Taškentā. Tas man deva rūdījumu dzīvei.
– Pēc tam atgriezāties Latvijā?
– Jā, un mājās man sākumā bija ārkārtīgi grūti. Armijā un lēģerī biju viens pats latvietis, un pēc tur pavadītajiem gadiem latviski vairs nevarēju parunāt – visu sapratu, bet nespēju vārdus izrunāt. Arī krieviski tekoši runāt sākumā bija grūti. Taču Liepājā man noderēja uzbeku valoda.
Pēc zemestrīces, kas 1966. gadā notika Taškentā, uz šejieni bija atbraukuši uzbeki. Toreiz mācījos vakarskolā, lai pabeigtu 11. klasi. Kopā ar citiem puikām pa Graudu ielu gāju mājās uz Rožu laukuma pusi. Pa priekšu gāja bariņš meiteņu, un es ieklausījos, ka divi uzbeki apspriež mūsu meitenes – kādas viņām kājiņas utt.
Tas man nepatika, un es sāku monologu uzbeku valodā (smejas).
Šo valodu es nepārzināju tekoši, bet vismaz lamāties varēju. Uzbeku valoda ir efektīvāka nekā krievu valoda.
– Kas jūs ievilināja alās?
– Reiz atvaļinājumā dabūju ceļazīmi uz Kamčatku. Rīgā, kur ceļazīmi formēja, piedāvāja nebraukt uzreiz mājās, bet gan pie reizes doties uz Sahalīnu, Kuriļu salām. Tur man tie vulkāni dikti iepatikās.
Peldēties karstajos avotos ir fantastiski! Esi kā no jauna piedzimis!
Kad atgriezos, sāku interesēties, kāds brauciens paredzēts nākamgad. Man piedāvāja pavandīties pa Karakuma tuksnesi, bet pēc tam radās iespēja aizbraukt uz alām Kaukāzā.
Vienā alā gājām kopā ar lietuviešiem, viņi uz to visu mūs samusināja. Alā bija jālien pa akmeņiem, bija drausmīgi šaurs, un es tur totāli iesprūdu.
Redzu, ka lietuvieši tālāk sēž un neliekas par mani ne zini. Pārņēma dusmas, – es pilnīgi beigts esmu, bet šie nešķietas. Taču tad sāku domāt otrādi – ja man kaut kas kaitētu, viņi nāktu palīgā. Ja nenāk, tad tas nozīmē, ka viss ir kārtībā. Tā nu es momentā izgāju cauri.
Šādā situācijā nekādā gadījumā nedrīkst uztraukties, jo uztraukumā cilvēks kļūst resnāks.
Šaurās spraugās, kur svarīgs katrs centimetrs, pat milimetrs, ir svarīgi to atcerēties.
Sibīrijā piedalījos instruktoru kursos. Tur mēs alā kādus divus mēnešus pavadījām. Tā ala bija konglomerāts – iezis, kas būtībā ir presēts māls, oļi utt. Bīstamība ir, kad tas sāk atkust un drupt.
– Ko divus mēnešus var darīt alā?
– Mums tur bija treniņi. Visu laiku dzīvojām pazemē bez saules gaismas. Tas bija ziemā, kopā bija četras grupas, katrā pa desmit cilvēkiem.
Sākumā jutāmies ļoti omulīgi, visi dzīvojām vienā milzīgā zālē, kur sacēlām teltis. Taču, tā kā mēs tur elpojām, tāpat, gatavojot ēdienu, cēlās garaiņi, alās ļoti paaugstinājās mitrums un mēs sākām salt.
Kad iznācām laukā, spīdēja saulīte, bija kādi mīnus 10 vai 15 grādi, kas Sibīrijā nav daudz, un mēs varējām mierīgi pārģērbties. Pie mums jau salst nost pie mīnus 5 grādiem.
– Visu laiku esat bijis tik ļoti aktīvs?
– No “Baltijas” aizgāju strādāt uz zafteni – stapkolhozu savienību Grobiņā. Tur bija kolosāli! Strādāju par vagonu pavadoni.
Pa ziemu bija jāpavada vagoni, lai tajos nesasalst sulas, konservi utt. Sarkanajos kravas vagonos galus piekrāva ar precēm, bet vidū bija krāsns.
Kravas veda uz visurieni, uz Kaukāzu, Vidusāziju, bieži uz Arhangeļsku. Pa ziemu braukāju, bet visa vasara man bija brīva, un tad es varēju tikt uz alām.
– Kā pielāgojāties juku laikiem, kas sekoja pēc PSRS sabrukuma?
– Atmodas kustības sākumā devos uz pasaules speleologu kongresu Budapeštā. Tur mums izsniedza dalībnieku kartītes, uz kurām bija rakstīts SU (Soviet Union jeb Padomju Savienība).
Mēs ar vienu lietuvieti uztaisījām protestu, SU vietā pieprasot LR un LT. Ungāri teica okei! un iedeva mums citas kartes. LR bija Latvijas abreviatūru, pēc tam tikai sāka lietot LV.
Kongresā iepazinos ar vāciešiem, kuri mani uzaicināja ciemos uz Minheni. Viņi man atsūtīja izsaukumu, bija jābrauc uz konsulātu Ļeņingradā pēc vīzas.
Pie vāciešiem dzīvoju faktiski Minhenes centrā. Viņi paši nebija alu pētnieki, bet tirgojās ar inventāru.
Vācijā pelnīju dikti labi – uteņos! Ja pie mums krievu furaškas maksāja kaut kur ap trīs rubļiem, tad tur – 25 vācu markas jeb 250 rubļus. Pārdevu arī PSRS medaļas, nozīmītes, plakātus utt.
Lielākā peļņa man bija ar Gorbačova portretiem. Vācieši dievināja Gorbačovu par to, ka viņš izbeidza auksto karu, apvienoja Vāciju utt.
Latvijā Gorbačova portretus vairs nevarēja dabūt, braucu pēc tiem uz Ļeņingradu, kur tos ņēmu pakām. Tur man prasīja, kas es tāds esmu, kam man tos vajag. Teicu: “Ja iz Pribalķiji (Es esmu no Baltijas).”
Šie domāja, ka man tos Gorbačova portretus vajag priekš demonstrācijām.
Viens melnbaltais portrets maksāja piecas kapeikas, krāsainais – desmit kapeikas, bet Vācijā es tos pārdevu par piecām markām jeb 50 rubļiem gabalā, turklāt vairumā.
– Tad jau tolaik bijāt ļoti turīgs!
– Jā, biju. Par mani “Komunists” rakstīja, ka es Liepājas tirgū tirgoju šokolādi un pat ananasu. Tas bija pirmais ananass, ko liepājnieki ieraudzīja.
– Vai ir kas tāds, ko gribējās piedzīvot, taču nav izdevies?
– Būtu vēlējies redzēt vēl Lielo kanjonu Amerikā, taču īpaši jau necentos tur nokļūt. Un arī Negeva tuksnesi, kas ir ārkārtīgi interesants, bet tur nokļūt nav tik vienkārši.
– Tagad dienas pavadāt ar saviem kaķiem Murčiku un Maiju?
– Jā, tā mēs te trijatā dzīvojamies.
– Vai cilvēkam, kurš visu mūžu bijis tik aktīvs ceļotājs, tagad nav vientulīgi uzturēties faktiski četrās sienās?
– Oi, ar šiem abiem [kaķiem] man ir dikti interesanti. Murčikam īpašu vērību nevajag pievērst, bet Maija tiešām ir princese, viņa ir dikti jūtīga. Izskatās, ka viņas radi ir no persiešiem.
Maiju pirms kādiem četriem gadiem paņēmu no patversmes, ieraudzīju viņu internetā. Es viņai datorā liku kaķu raidījumus – sižetus ar putnu barotavām, ap kurām lidinās putni. Šī skatījās, skatījās, lūpa sāka trīcēt, un tad viņa neizturēja – uzlēca uz galda, skrāpēja ekrānu un līda ekrānam aizmugurē skatīties, kur ir tie putni.
Pirmo reizi viņa dikti pārdzīvoja, otrajā reizē jau saprata, ka putnu te nav.
Pirmajā naktī viņa bija atradusi kaut kādu bumbu, ko trenkāja pa istabu. Bumbas viņai visu laiku gādāju, Maijai tās patīk. Pagulte pilna ar bumbām.
Kaut kādā brīdī jutu, ka Maijai viss sāk apnikt, ka viņai ar mani kļūst garlaicīgi, tāpēc nolēmu sagādāt viņai draudziņu.
Murčikam bija nomirusi saimniece, kaķis bija palicis uz ielas. Man viņu atveda. Sākumā abi nevarēja sadzīvot, bija kašķi. Tagad, kad abi ienāk no lauka, Maija izdod skaņu “mjau”, bet Murčiks – “murrr”. Tāpēc arī viņam tāds vārds.
Murčiks ir ārkārtīgi sabiedrisks, viņš man visu laiku staigā līdzi. Maija ir atturīgāka, kā jau princese.
– Jums pie sienas arī attēli no baleta “Gulbju ezers”. Daudzi cilvēki gaida, kad šo baletu pārraidīs Krievijas televīzija.
– Ja šis balets notiktu, uzreiz pasaulē kļūtu mierīgāk. Atceraties, kā Brežņevu iemeta bedrē?
– Es tad vēl biju bērns.
– Tolaik strādāju “Baltijā”, un viens bija atnesis televizoru. Tā kā mums nebija ko darīt, noskatījāmies visu Brežņeva bēru tiešraidi.
Divi tizli zaldātiņi viņa zārku laida kapā, nenoturēja, un tas iegāzās bedrē ar lielu troksni.
To redzēja visi cilvēki, kas skatījās tiešraidi, bet tikai retais redzēja pašas tiešraides beigas. Rādīja Kremļa torņus, spēlēja sēru mūziku, un daudzi tad savus televizorus izslēdza.
Taču mēs darbā turpinājām skatīties, un brīdī, kad rādīja tos torņus, pāri visam ekrānam pārlidoja melna vārna jeb krauklis. Tas nu gan bija skats!
Kad vakarā mājās bēru ierakstu skatījos vēlreiz, nebija redzams ne tas, kā zārku iemet bedrē, ne arī melnais putns. Tie kadri bija izgriezti.
Vizītkarte
Andris Jaunzemis
- Dzimis 1941. gada 13. maijā Liepājā.
- Kolekcionārs un ceļotājs.
- Bijis Latvijas PSR čempions speleoloģijā.
- Darbojies kā brīvprātīgais palīgs Ukrainai.
- No Ukrainas vēstniecības Latvijā saņēmis bijušā prezidenta Petro Porošenko parakstītu Pateicības rakstu, tāpat arī Ukrainas apbalvojumus.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
