Ugunsgrēkā Kazdangas pagasta “Līņos” cietušajai ģimenei, kuras trīs cilvēki palika ar to vien, kas ir mugurā, lielu atbalstu sniedz gan vietējie ļaudis, gan svešinieki. Pateicoties labiem cilvēkiem, vectēvs, viņa meita un mazmeita tikuši gan pie pajumtes, gan citām ikdienā nepieciešamām lietām. Jau rakstījām, ka 12.novembrī neilgi pirms deviņiem vakarā ugunsgrēks izcēlās Kazdangas pagasta “Līņos”. Koka dzīvojamā māja nodega līdz pamatiem – krāsmatās pret debesīm slejas vairs tikai divi skursteņi. Sadega arī iemītnieku mantība – drēbes, iedzīve un dokumenti.

Kazdangas pagasta sociālā darbiniece Gunta Zeltiņa pastāstīja, ka jau pirmdien ugunsgrēkā cietušajiem pagasts izmaksāja vienreizējo pabalstu 100 latu apmērā. Sagādātas arī drēbes un saimniecībā nepieciešamās lietas – ledusskapis, veļas mazgājamā mašīna, mēbeles, trauki, gultasveļa u.c. Patlaban pagastā tiek vākti ziedojumi. Trešdien pusdienlaikā jau bija saziedoti 70 lati, un par tiem iecerēts iegādāties televizoru. G.Zeltiņa slavēja ļaudis, kuri sniedz nesavtīgu atbalstu, turklāt palīdzība nāk ne tikai no tuvākajā apkaimē dzīvojošajiem, bet arī svešiniekiem – zvanījuši palīdzēt gribētāji no Embūtes, Aizputes, Liepājas un citām vietām.

Arī mājvieta jau atrasta. Ja sākotnēji pašvaldība gatavojās ierādīt ugunsgrēkā cietušajiem tās rīcībā esošo sociālo vienistabas dzīvoklīti, tad, pateicoties kaimiņiem, ģimenei atrasts divistabu dzīvoklis Valātas centrā. Dzīvoklī patlaban tiek veikti remontdarbi, bet jau tuvākajās dienās viņi varēs tajā ievākties.

Dzīvoklis tika iegādāts, pateicoties kaimiņos dzīvojošajai Podnieku ģimenei, pie kuriem patlaban vectēvs Arvīds Ķemeris, viņa meita Biruta un mazmeita Ieva, kura mācās 7.klasē, raduši patvērumu. Zinta Podniece kā pašu par sevi saprotamu uzskata pajumtes došanu nelaimē nonākušajiem kaimiņiem: “Kā varētu pamest cilvēkus nelaimē? Ja kaimiņš kaimiņam nepalīdzēs, kas tad cits palīdzēs? Pirmais, ko darījām, saģērbām bērnu, lai tas nākamajā dienā ir skolas solā. Pārējo padarīsim pamazām. Nu jau arī dzīvoklītis iegādāts. To nopirkām, lai Arvīdonkulim nav jākreņķējas, ka viņam nav pašam sava stūrīša. Viņš te visu mūžu nodzīvojis, viņam te arī jāpaliek.”

Arvīdonkulis, kā tuvākā un tālākā apkaimē sauc A.Ķemeri, ieģērbies koši baltā jakā un spožās galošās, ko sarūpējuši labi ļaudis, vienlaikus pārdzīvo par notikušo un ir pateicīgs kaimiņiem un pagastam par sniegto atbalstu. Sirmais kungs neslēpj, ka māja nebija apdrošināta, kā arī atzīst, ka nelaimē paši vien bijuši vainīgi. Viņš atceras, ka liktenīgajā vakarā iekūruši krāsni, bet paši iegājuši citā istabā skatīties televizoru. Nelaimi pamanījusi mazmeita – viņa ieskrējusi istabā un ziņojusi par dūmiem. Kad vectēvs aizgājis līdz mājas otram galam, glābt kaut ko bijis par vēlu: “Arī ūdens spaiņi bija tukši, jo vakarā mazgājāmies.” Knapi paspējuši paši tikt no degošās mājas ārā. Biruta ar meitu izlēkušas pa logu, bet A.Ķemeris izkļuvis pa durvīm. Dūmus gan sirmais vīrs esot saelpojies, bet citādi pašiem neesot ne vainas. Palikuši gan ar to vien, kas mugurā, atzīst Biruta: “Nepaspējām izglābt ne mantas, ne dokumentus. Sausā koka māja dega kā lāpa. Ieva izskrēja pidžamā, es – čībām kājās.” Pirmo nakti pajumti viņiem snieguši kaimiņi “Pūņos”, nu palīdz “Grigaļos”, kur saimnieko Zinta un Jānis Podnieki. Pagasts esot solījis palīdzību arī dokumentu atjaunošanā. A.Ķemeris pateicas ļaudīm par lielo atbalstu grūtā brīdī, tikai skumst, ka kopā ar dzimtas mājām uguns apēdusi arī visas ģimenes fotogrāfijas. Tikai paciņu apdegušu bilžu J.Podnieks esot paspējis paglābt. 

Kaut arī vēl daudz darāmā, lai dzīve ieietu normālās sliedēs, gan Arvīdonkulis ar savējiem, gan kaimiņi jau skatās nākotnē. J.Podnieks ar A.Ķemeri apspriežas, kā labāk norobežot iebraucamo ceļu uz nodegušajām mājām, lai nelūgti viesi nesaimnieko. Savukārt Z.Podniece apņēmīgi pauž: “Tūlīt savā saimniecībā palaidīsim kūti un tad ķersimies pie mājas atjaunošanas. Domāju, ka nākamajā vasarā tā būs atjaunota.”

Arvīdonkulis (no labās), kā kaimiņi sauc Arvīdu Ķemeri, gan pārdzīvo notikušo, gan pateicas par sniegto atbalstu.