Vakar pilsētas skolās bija lielāka rosība nekā citkārt. Zēni, ģērbušies svinīgos uzvalkos, meitenes saposušās skaistas un gaisīgas, skolotāji – priecīgi un arī mazliet sērīgi. Bet tomēr kaut kas notika, kā parasti tam skolā ir jābūt – proti, skanēja zvans. Taču tas vairs nesauca uz stundām 9. un 12. klašu skolēnus. Jo tas bija tā sauktais pēdējais zvans. Un, ja devīto klašu beidzējiem tas varbūt nebija tik saviļņojuši un skumji, tad vidusskolu abiturientiem bija jāsaprot, ka kāds skaists un ilgs laiks viņu dzīvē ir beidzies. Būs citi uztraukumi, būs cita vide, būs citas mācības un citi kursabiedri, bet skolas solā viņi vairs nesēdēs.

Katrai mācību iestādei ir savas tradīcijas, kā padarīt šo brīdi svinīgu. Citviet tas izdodas aizkustinošāk, citas skolas audzēkņi mēģina emocionālo pacilātību un atvadu skumjas kliedēt ar jautriem priekšnesumiem. Bet visur skan pateicības vārdi pedagogiem un uzmundrinājumi tiem, kam priekšā eksāmeni.

Starp visiem citiem beidzējiem Liepājā ir tādi skolēni, kuri zināmā mērā atšķiras no pārējiem. Un tie ir sešdesmit pieci 1.ģimnāzijas zēni un meitenes, kuri mācības iesāka parastā vidusskolā, bet beidz cita statusa iestādi – ģimnāziju. Un jūtas lepni par to, kā arī atbildīgi, kā sevi parādīs centralizētajos eksāmenos, kā iestāsies augstskolā, lai prezentētu savu mācību iestādi no labākās puses. Arī skolotājiem tādas atvadas ir priecīgas un skumjas reizē. Kā teica 1.ģimnāzijas direktora vietniece Ilga Korsaka, lai mūsējiem dzīvē veicas!

1.ģimnāzijas 12.klases audzēkņi vēlreiz izstaigāja savas skolas gaiteņus, kabinetus, klases.