Liepājnieces Ņinas Romanovskas ģimenei šis datums ir trīskārt liktenīgs. 1948. gada 25. martā piedzima brālītis – piecu bērnu ģimenē vienīgais dēls. 1949. gada 25. martā ģimeni, pieticīgus pusgraudniekus, no Madonas rajona Praulienas pagasta izsūtīja uz Sibīriju. Pēc dažiem mēnešiem brālītis nomira. 1952. gada 25. martā Sibīrijā pasaulē nāca jaunākā māsiņa – Ņina. Vakar komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdī pie Tores stacijas Ņina domājusi par saviem stiprajiem vecākiem.

Atceres brīdī piedalījās apmēram 90 līdz 100 cilvēku. Lielākoties represētie, toreizējie Sibīrijas bērni, arī Sibīrijā dzimušie. Jaunieši – Medzes kultūras nama vokālais ansamblis “Lai ir”, teātra pulciņa audzēkņi un muzicējošie Oskara Kalpaka Liepājas 15. vidusskolas 9. klases skolēni. Priekšnesumi aizkustināja. Cilvēku acīs riesās asaras. Uz klusuma brīdi aicināja Grobiņas novada domes priekšsēdētājs Aivars Priedols. Liepājas mēra vietnieks Gunārs Ansiņš uzrunā atzina, ka valsts simtgades svētku gaisotnē “dažbrīd piemirstam sāpīgās rētas Latvijas vēsturē, bet nekad nākotnē negribētu piedzīvot to, kas notika 25. martā”, aicinot pieminēt tos, kas no Sibīrijas neatgriezās, un satikt tos, kuri dara Latviju stipru “ar pieredzēm valsts vēsturē”.

Liepājas politiski represēto kluba pārstāve Mudra Grīnberga uzsvēra – represijas nedrīkst atdot aizmirstībai, “mūsu pienākums stāstīt par tām bērniem un mazbērniem”. Viņa uz Sibīriju izvesta, vēl būdama tikko gadiņu veca, bet Sibīrijā 1949. gada maijā jau piedzima viņas jaunākā māsa. “Kā mamma to varēja izturēt?” brīnās Mudra un ir pateicīga vecākiem un Visaugstākajam, kurš ģimeni sargājis. “Mūsu austrumu kaimiņš atkal mūs baida. Bet bailes nav mūsu sabiedrotais. Latvija ir stipra. Tev mūžam dzīvot, Latvija!” sacīja M. Grīnberga. Kluba vadītājs Andris Zīders teica: “Mums jāpiemin tie, kas aizgājuši. Kas pieminēs, kad mūsu nebūs? Jāaicina jaunatne uz pasākumiem!” Liepājas politiski represēto klubā pašlaik ir 132 biedri, bet pilsētā politiski represēto ir vairāk – varētu būt ap 400, viņš lēsa.

Divi gulbji kā svešumā guldīto tuvinieku dvēseles pārlidoja ļaudīm pāri.

Pēc piemiņas sarīkojuma A. Priedols represētos aicināja uz mielastu Robežnieku kultūras namā. “Kurzemes Vārdam” viņš apsolīja, ka jāuzliek pie ceļa, kas no Priekules šosejas ved uz Tores staciju, norāde uz piemiņas vietu. “Nebija ienācis prātā,” viņš atzina. “Jāizdara! Ir iespējams.” Tieši no Tores stacijas 1949. gada 25. martā daudziem Liepājas apkaimes deportētajiem sākās vairāku nedēļu ceļš uz tālo zemi Sibīriju. 

Arī Durbes novadā pieminēja Komunistiskā genocīda upurus. Durbē un Vecpilī pie Piemiņas akmens gaiši dega svecītes un atceres brīža dalībnieku noliktie ziedi akmens pakājē bija kā pateicības apliecinājums tiem, kuri ar sapni par tēvzemi atdusas svešā zemē un tiem, kuri jau atdusas šeit tēvzemē, portālu informēja pašvaldībā.

Uzrunājot piemiņas brīža dalībniekus Durbes novada domes priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics uzsvēra, ka par šo vēstures notikumu ir jāstāsta jaunajām paaudzēm, lai tas netiktu aizmirsts. Pēc svinīgā pasākuma Durbes kultūras namā koncertu sniedza Durbes mūzikas studijas audzēkņi. Pēc koncerta pie tējas tases patīkamā gaisotnē aizritēja laiks klausoties represēto atmiņu stāstos. 

20Skatīt galeriju