Jura Kursieša filmā “Oļegs” galvenais varonis Ģentes Svētā Bavo katedrālē skatās uz gleznu “Upurjēra pielūgšana” un apzinās sevi kā upuri. Filmas stāsta reālais Oļegs meklēja palīdzību, lai izkļūtu no moderno laiku verdzības. Taču liela daļa cilvēku tirdzniecības upuru cieš klusējot un nezina, kā izkļūt no apburtā loka. Tā bija Liepājā sarīkotās ekspertu diskusijas tēma – kā pamanīt, palīdzēt un pašam nekļūt par upuri.

Filmas “Oļegs” īpašais seanss notika sadarbībā ar Iekšlietu ministriju, kas rīko sociālo kampaņu, lai aktualizētu cilvēku tirdzniecības tēmu.

Diskusijā “Modernā verdzība Eiropā: filma “Oļegs”” piedalījās filmas scenārija autors Kaspars Odiņš, Liepājas prokuratūras virsprokurors Atis Dzērvēns, centra “Marta” Liepājas filiāles vadītājs Juris Dilba, Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Prevencijas grupas vecākā inspektore Vita Vīlistere un psihoterapeite Guna Geikina.

Filmas varoņa Oļega prototipu K. Odiņš intervējis žurnālam “Sestdiena” 2012. gadā. “Lai mans stāsts kalpotu par piemēru citiem,” vīrietis bija teicis žurnālistam.

“Stāstot savus piedzīvojumus gaļas ražotnē Ģentē Beļģijā, viņš mainījās manā acu priekšā – rokas sāka trīcēt, acīs sariesās asaras. Bija prātam neaptverami, ka kaut kas tāds varēja notikt Eiropas Savienības sirdī,” stāsta filmas scenārists.

Cilvēku paverdzināšanas izmeklēšanā Latvijā esot līdzīga situācija kā daudzās valstīs, saka A. Dzērvēns. Viņš turpina:

“Iemesls, kāpēc ar šīm lietām iet grūti, ir šāds: neviens iesaistītais nav pārāk lielīgs par to, kā man jauki izgājis. Cilvēki kaunas, mēģina aizmirst un par to nerunāt.”

Cits iemesls, kas apgrūtina izmeklēšanas iestāžu darbu, – šeit nav specifiskas cilvēku grupas, kas visbiežāk kļūst par upuriem; apdraudēts ir ikviens.

Policijas pieredze ar cilvēku paverdzināšanas gadījumiem Latvijā nav tik plaša kā ar zādzībām, laupīšanu vai vardarbību, atzīst V. Vīlistere.

“Šīs ir neordināras situācijas. Ja cilvēks vērsies policijā, viņš jāuzklausa un jāsaprot, vai viņš ir gatavs pats tās risināt. Upuriem ir grūti atzīt savu stāvokli, viņi to slēpj.” Ļoti liela nozīme šajos gadījumos ir cietušā sadarbībai, bet jārēķinās, ka rezultāts nebūs ātrs.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta statistikas ziņojumu tikai 26% piespiedu darba upuru ir sievietes. Vīrieši arī nākot uz centru “Marta”, bet ļoti maz, saka J. Dilba.

“Vīriešiem dažādu stereotipu dēļ ir grūtāk runāt par savām problēmām, viņi izjūt spiedienu, ka pašiem jātiek galā, ja nav bijuši tik gudri un izveicīgi, lai neiekļūtu smagā situācijā.” Centrs Liepājā ir tikai divus gadus, un šeit pagaidām nav strādājuši ar cilvēku tirdzniecības problēmām.

Nacionālā koordinatore cilvēku tirdzniecības novēršanas jautājumos Lāsma Stabiņa atzīmē, ka neviens nevervē ar norādi, ka būs jāstrādā bordelī, draud darba verdzība, piespiešana veikt noziegumus, ubagot vai orgānu izņemšana: “Vervētāji nav sveši onkuļi no citas valsts, bet mūsu līdzcilvēki, kuri zina potenciālā upura vajadzības, problēmas un nāk klajā ar superpievilcīgu piedāvājumu. Sola vairāku tūkstošu eiro atlīdzību, apmaksātu ceļu, lieliskus dzīves apstākļus. Parasti ir nosacījums, ka jābrauc nekavējoties, citādi vietu aizņems kāds cits.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 8.oktobra numurā.

#kvards-20191008-07#