Intīmie jautājumi un tēmas, kas skart ķermeni, seksualitāti lielai daļai mūsdienu vecāku liek justies neērti. Un brīdī, kad bērns sāk par to interesēties, uzdot jautājumus, pamatīgi samulsina. “Māmiņu kluba” Vecāku skolas lektore un ārste Katrīna Puriņā-Liberte pārliecināta: “Tā tam nebūtu jābūt. Jo ģimene būtu pirmā vieta, kur bērnam uz uzdotajiem jautājumiem būtu jāsaņem atbildes, lai veidotos veselīga izpratne par seksualitāti, par ķermeni.” Šāda saruna ar bērnu ir prognozējama, tāpēc tai var sagatavoties.

Sarunas nav traumējošas

“Kad mēs bijām mazi, lielai daļai no mūsu vecāku intīmās veselības jautājumi bija tabu tēma un reti kurš runāja ar bērniem par dzimumaudzināšanas jautājumiem, līdz ar to, arī mums nav visu nepieciešamo prasmju, lai šo informāciju veselīgi un bērna vecumam atbilstoši nodotu tālāk saviem bērniem,” K.Puriņa-Liberte skaidro, kāpēc mūsdienās vecāki nereti baidās ar savām atvasēm runāt par delikātiem jautājumiem. 

“Pārsvarā skolā bija viena, divas veselības mācības stundas, kurās runāja par ķermeni un tā fizioloģiju. Taču neviens neiedziļinājās, piemēram, veselīgu seksuālo attiecību veidošanā.” 

Savukārt mammas, omammas par to maz runāja, bieži vien uzskatot, ka par intīmam tēmām bērnam zināt nevajag.” Atskatoties vēsturē, žurnāla “Zīlītes” numurs par dzimumdzīvi vai Jāņa Zālīša grāmata “Mīlestības vārdā” bija skandalozi projekti uz padomju laika fona,” atminas mediķe.

“Taču šobrīd informācijas telpa ir ļoti atvērta, lai varētu iegūt jaunas zināšanas, uzzinātu, kāda ir prakse ārzemēs, kā ar bērniem tiek runāts par seksuālām un ķermeniskām audzināšanas tēmām,” pārliecināta K.Puriņa-Liberte, un kliedē pieaugušo bažas, ka šādas sarunas vai informācija varētu veicināt bērnos seksuālas dziņas vai radīt kārdinājumu pāragri izmēģināt pieaugušo lietas. 

“Ir pierādīts, ka bērnam izglītojoši, vecumam atbilstoši un patiesi stāstīt par  pārmaiņām savām ķermenī, par attiecībām, dzimumattiecībām – nav traumējoši.

 Protams, izglītošana ir jāveic atbilstoši katram vecumposmam individuāli, pēc bērna uztveres un psiholoģiskās attīstības,” uzsver speciāliste.

Mēs, cilvēki, esam seksuālas būtnes. “Tas ir mūsu instinktos, un seksuālā enerģija ir tā, kas virza mūs un ļauj mums veidot attiecības ar partneri. Tas ir kas tāds, kas mūs virza, lai mēs varētu tālāk radīt jaunas paaudzes un rūpēties par tām. Tas, ka esam seksuālas būtnes, nav nekas slikts, jautājums kā mēs izmantojam šo enerģiju. Un vecākiem ir jāsaprot, ja bērnam iekšēji rodas interese par savu seksualitāti – tas ir normāli.” 

“Statistikas dati rādi, ka visbiežāk neatbilstošā vecuma posmā seksuālo dzīvi uzsāk tieši tie bērni, kuri nav izglītoti par seksuālo audzināšanu.

Jo izglītotāks ir bērns, jo vairāk viņš spēj uzņemties atbildību par lēmumiem, kas skar viņa ķermeni. Pāragrā dzimumdzīve un nepilngadīgo grūtniecība ir sekas tam, ka bērni un jaunieši nav izglītoti,

viņi cenšas iepazīt nezināmo, pārkāpt robežas un kaut kādā veidā eksperimentēt,” zina teikt “Māmiņu skolas” lektore.

Kā stāstīt par to, kas, piemēram, ir sekss? “Sekss ir kas tāds, kas notiek starp diviem pieaugušiem cilvēkiem, kuri mīl viens otru. Tas ir romantisku attiecību akts pieaugušo cilvēku dzīvē,” atbildi piedāvā K.Puriņa-Liberte. “Un tas nav domāts bērniem. Bērni attiecības dibina savādāk. Bet, ja tomēr jaunietis uzsāk dzimumdzīvi, jāskaidro, –vienmēr ir jārēķinās ar sekām, kas ir sākot no seksuāli transmisīvām slimībām līdz nevēlamai grūtniecībai.”

Vecākiem iepriekš jāpagatavojas

Vaicāta, vai vecākam ir jāgaida, kad bērns sāks uzdot sev interesējošos jautājumu, K.Puriņa-Liberte teic, ka tomēr ir jābūt gatavam pašam izrādīt iniciatīvu. Jo agrāk, vai vēlāk tas tāpat notiks. 

“Es mudinātu vecākus pirmos uzsākt sarunu. Kāpēc? Jo jums ir dota tā lieliskā privilēģija būt pašiem pirmajiem, kas bērnam sniedz priekšstatu par to, kā izprast savu ķermeni, seksuālās attiecības un mīlestību starp diviem cilvēkiem.

Tas mums, vecākiem, ir ļoti jānovērtē. Ja bērns pirmo priekšstatu, par seksuālām attiecībām iegūs, piemēram, porno saitēs, tad visi pārējie – jaunie – priekšstati būs sekundāri.” 

Mediķe arī atgādina, ka patiesībā bērna seksuālā attīstība sākas jau agrīnā vecumā, tāpēc par šiem jautājumiem jādomā arī mazu bērnu vecākiem, kam varbūt tas nešķiet aktuāli. Kā es piedzimu un no kurienes esmu – tas var kļūt aktuāli trīsarpus līdz piecu gadu vecumā. 

“Uzsākt sarunas, piemēram, par to, kā bērniņš tiek mammas vēderā, var kaut vai ieraugot grūtnieci uz ielas vai arī, ja māmiņa gaida brālīti vai māsiņu. Pirms tam gan padomājiet, kā ar bērnu runāt. Jo katram vecumam ir sava specifika, ko stāstīt. Nevajag arī iedot pārāk daudz sarežģītu faktu un informācijas.”

“Man nekad nav bijis tā, ka tagad ar meitām apsēžamies pie galda un runājam par savu ķermeni vai seksu. Vislabāk, ja tas notiek dabiskā ikdienas ritējumā,” pieredzē dalās K.Puriņa-Liberte.

“Esmu uzsākusi sarunu, piemēram, braucot pie auto stūres. Runājušas par dabas skatiem aiz loga un nonākušas līdz attiecībām ar puišiem. Gribu teikt, ka ikdienišķajās situācijās ir labi apstākļi, kad sākt runāt par delikātiem jautājumiem. Bērns arī tā iegūst drošību nekautrēties no sevis.

Svarīgi ir radīt vidi, kurā bērnam nav problēmu uzdot jautājumus par to, kāpēc mammai ir lielas krūtis un tētim nav, vai kādēļ tētim ir dzimumloceklis, bet mammai nav.

Šie jautājumi bērniem interesē un vecākiem par drošu vidi, ka bērns šos jautājumus var uzdot, ir jārūpējas.”

Nekādā gadījumā nedrīkst bērnu kaunināt par jautājumiem, kurus viņš uzdod. Citādi viņš sāks domāt, ka kāda viņa ķermeņa daļa ir slikta un nepiedienīga, tāpēc par to nevar runāt.

“Pati brīžiem esmu apmulsusi par jautājumiem, ko meitas man ir uzdevušas. Bet tad arī godīgi pasaku, ka man ir jāpadomā un varēšu atbildēt pēc brīža, vai arī tomēr uzreiz cenšamies kopīgi rast atbildes.” Taču atgrūst un kaunināt bērnu šajā brīdī būtu absolūti nepareizi. “Viņš noslēgsies un jautājumus vairs neuzdos. Atbildes meklēs citur. Vadot lekcijas skolās, pie manis nāk meitenes un puiši ar jautājumiem, kurus viņi nemūžam neuzdotu savai mammai vai tētim. Jo viņiem ir kauns, bail no nosodījuma.”

Saukt lietas īstajos vārdos

“Protams, mēs šobrīd dzīvojam dažādās ģimenēs, taču domāju, ka sākumā par savu ķermeni, attiecībām vai seksualitāti mātēm ar meitām runāt būtu vieglāk, un attiecīgi tēviem ar dēliem,” novērojusi K.Puriņa-Liberte, un aicina vecākus rūpīgi attiekties pret informāciju, ko dot bērnam. 

Ja māc bažas, vai spēšu bez mulsuma stāstīt par seksualitāti un ar to saistītus jautājumus, mediķe piedāvā patrenēties un uzrīkot tādu kā testu ar sev tuvu cilvēku- partneri vai draudzeni un parunāt savā starpā. “Tā arī uzzināsiet, cik vispār jūtaties komfortabli runāt par delikātām tēmām.” 

Viņa pieļauj, – var būt tā, ka ir kaut kāda aizture, ko radījusi pagātnē piedzīvota traumatiska pieredze, varbūt seksuāla vai fiziska vardarbība.

“Vecākiem ir jāsāk ar sevi. Vai es spēju sakontaktēt ar savām domām par savu, sava partnera ķermeni. Ja nē, tad, protams, būs grūti par to runāt ar bērnu, šādos gadījumos palīdzētu konsultācija pie psihologa.”

K.Puriņa-Liberte aicina vecākus nestāstīt pasakas par to, kā rodas bērni. “Ir tomēr jārada pareizie priekšstati par to, kā tas notiek.” 

Viņa arī norāda, – ir svarīgi mācīt korektus un pieņemamus ķermeņa intīmo vietu nosaukumus. “Zinu, ka ģimenēs ir dažādi nosaukumi – krāniņš, vāverīte utt. Tos bieži lieto, bet bērnam noteikti vajadzētu zināt arī īstos sava ķermeņa vietu nosaukumus. Manuprāt, tas ir jautājums par cieņu pret savu ķermeni. Pieļauju, ka jaunus nosaukumus vispārzināmām vietām esam piešķīruši tāpēc, ka paši kautrējamies šos vārdus izrunāt. Aicinu vecākus desmit reizes pie spoguļa nosaukt šos vārdus, līdz tas nāk viegli un vienkārši.”