Sētnieka arods ir viena no tām profesijām, kas pieprasa būt uz strīpas jau ļoti agri no rīta – pieciem, sešiem. Sevišķi ziemas laikā, kad ietves jāatbrīvo no nakts laikā sakritušā sniega. Taču par fiziski smago darbu Liepājas sētnieki nesūktās, jo kas jādara, jādara.

Aleksandru vakar pēcpusdienā sastopam ar lielo sniega lāpstu attīrām teritoriju ap viesnīcu “Līva”. Darbu sācis jau no pulksten sešiem. Kad uzpīpē, tad arī sanāk neliela pauzīte. Ja sniegs snieg visu laiku, tad nākas strādāt cauru dienu. “Sākumā bija fiziski grūti, bet, kad pie darba pierodi, tad nekas,” atbild vīrietis, kas šajā arodā strādā jau astoņus vai deviņus gadus. Vai ziemā nav grūti? “Strādāju kā parasti,” viņš mierīgi atbild un turpina darbu.

“Es taču esmu vīrietis! Nekas te grūts nav. A ko tad man te vākt? Saprastu, ja sniegs būtu līdz ceļiem,” emocionāli saka Sergejs, kuru sastopam pie Liepājas Latviešu biedrības nama ar lielu sniega lāpstu rokās, gluži kā Aleksandram. Viņš sācis darbu pulksten astoņos, un parasti visu pabeidz līdz vienpadsmitiem, kad var doties mājās. Taču, ja arī dienas laikā stipri turpina snigt, izskrien vēl kādu reizi. Viņš saka, ka nav grūti, jo dzīvo turpat netālu. Šodien Sergejam ir brīvdiena, jo tīrāmo teritoriju dala ar vēl vienu vīrieti. Iespējams, savā brīvajā dienā viņš ir devies makšķerēt.

Kad skvēriņā pretim tirdzniecības namam “Kurzeme” sastopam Dzintru, viņa nesen atnākusi no mājām, kur ieturētas pusdienas. Sākusi jau puspiecos no rīta. Darbs turpinās, jo ik palaikam snieg. Nav grūti no rītiem tik agri piecelties? “Nē, pierasts,” atsmej Dzintra, jo par sētnieci sieviete strādā jau 14 gadus, uzreiz pēc tam, kad nolikvidējās rūpnīca, kur nostrādāts visu mūžu. “Rūpnīcā arī rokām bija fiziski smags darbs,” atbild Dzintra, vai sievietei sētnieces darbs nav par grūtu. Un par jaunu darba vietu viņa nedomā, jo “kur tad vecu cilvēku vairs ņems”. Pārinieka, ar ko mainīties, Dzintrai nav. Vien palīdz traktoriņš, kas vakaros atbrauc, jo dienas laikā skvēriņu caurstaigā daudz cilvēku.