Centrālkapos pie visām ieejām kapsētā cita pie citas bija saliktas automašīnas, tā ka grūti atrast vietu, kur novietot braucamo. Daudzi uz kapsētu gāja, nesot skujas un sveces, bet vairums piederīgo atdusas vietas jau sakopuši un ieziemojuši agrāk. Uzrunāju trīs sievietes. “Atnācām, lai ir miers aizgājējiem, lai miers mums,” sacīja māsas Lita Kaļiņina un Laura Siksna un viņu mamma Vita Siksna.  L. Kaļiņina: “Te guļ mammas tētis un mamma. Oma mums bija gandrīz kā otra mamma. Esot šeit, var asaru nobirdināt, jo kapi ir tā vieta, kur var atļauties paraudāt.” Uz jautājumu, ko Mirušo piemiņas diena dod mums, dzīvajiem, sievietes atbildēja, ka tā laikam ir iespēja klusībā parunāties ar sirdī tuvajiem aizgājējiem. Var atgriezties atmiņās, atcerēties kopā pavadīto laiku, pateikties, ka viņi mūsu dzīvēs bijuši. Pateikties par visu labo, ko šie cilvēki devuši, mācījuši.

Ginta Tarakanova svecītes bija nolikusi un jau aizdedzinājusi: “Te guļ mana vecmāmiņa, vecvecmāmiņa un mammas māsa. Mamma ir dzīva, bet krietnos gados un pati nevar atnākt, tad nu pasveicināju aizgājējas no viņas. Mirušo piemiņas diena ir ļoti laba tradīcija. Cilvēki atnāk, sakopj tuvinieku atdusas vietas, atceras viņus un citus mirušos radus. Skat, cik daudz ļaužu! Kopiņas tiek sagatavotas ziemas periodam.” Sieviete stāstīja, ka silto ziemu dēļ kapus vairs nenosedz ar skujām. Nogrābjot, uzliekot dekorus no dabiskiem materiāliem un sveces. Mājās došoties ar gandarījuma sajūtu, jo tuvinieki ir pieminēti un viņu kapiņi sakopti.

Gabaliņu tālāk satieku liepājniekus Astrīdu un Tālivaldi Vēsmiņus. Atnākuši apciemot Astrīdas brāli un māsu, nogrābt skujas. T. Vēsmiņa dzimta apglabāta Tosmares kapos. Turp aizbraukuši un atdusas vietas sakopuši pirms pāris dienām. “Kā man ir stāstīts, Tosmares kapus savulaik ierīkojis mans vectēvs, kurš pirms daudziem gadiem esot bijis Grobiņas vecākais,” atcerējās T. Vēsmiņš. “Otrs vectēvs, mammas tēvs, savukārt esot ierīkojis kapus Šķēdē un pat uzcēlis tur baznīcu. Pieminēt savus aizgājušos tuviniekus ir svarīgi, bet vēl svarīgāk zināt, kurp ejam mēs, dzīvie. Vai izvēlamies pasauli ar Dievu vai bez.” Pie vienas no kapa vietām stāvēja un runājās tēvs ar dēlu. Uldis Skujiņš: “Atnesām, nolikām, aizdedzinājām sveces, lai skaisti. Tradīcijas ir jāievēro. Te guļ manas mammas vecāki.” Dēlam Stefanam pastāstījis par saviem vecvecākiem, dzimtas saknēm. Līdz pat vēlam vakaram pilsētas kapsētās ļaudis staigāja, sarunājās, dalījās atmiņās