Filozofs miris sestdien Štarnbergā netālu no Minhenes.

Vairākus gadu desmitus Hābermāss bieži izteicās par politiskiem jautājumiem.

Viņa plašais rakstu klāsts pārkāpa akadēmisko un filozofisko disciplīnu robežas, sniedzot skatījumu uz mūsdienu sabiedrību un sociālo mijiedarbību.

Viņa pazīstamāko darbu vidū ir “Komunikatīvās rīcības teorija” divos sējumos.

Viņš piedzima ar aukslēju šķeltni, kuras dēļ viņam bērnībā bija vairākas operācijas, un šī pieredze ietekmēja viņa tālāko domāšanu par valodu.

Hābermāss teica, ka viņš ir pieredzējis runātās valodas nozīmi kā “kopīguma slāni, bez kura mēs kā indivīdi nevaram pastāvēt”, un atcerējās, kā cīnījās, lai panāktu, ka viņu saprot.

Viņš runāja arī par “rakstītā vārda pārākumu” un teica, ka “rakstītā forma slēpj mutiskās valodas trūkumus”.

Hābermāss dzimis 1929. gada 18. jūnijā Diseldorfā. Viņš studējis filozofiju, psiholoģiju, vācu literatūru un ekonomiku Getingenē, Cīrihē un Bonnā.

1956. gadā viņš pievienojās Teodora Adorno atjaunotajam Sociālās pētniecības institūtam Frankfurtē un vēlāk pasniedza Marburgas un Frankfurtes universitātēs, kā arī Maksa Planka institūtā, līdz beidzot atkal atgriezās Frankfurtē kā filozofijas profesors.