Trešdiena, 24. aprīlis Nameda, Visvaldis, Ritvaldis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Nedēļas politikas apskats: Kā labā strādā laiks?

Divi gadi. Divus gadus Ukrainā norisinās pilna mēroga karš. Un jau desmit gadi pagājuši kopš Pašcieņas revolūcijas. 21. gadsimtā Eiropā viena valsts desmit gadus turpina terorizēt otru tikai par to, ka tā vēlas pati lemt savu likteni.

Nedēļas politikas apskats: Kā labā strādā laiks?
Karš turpinās. Ukrainas karavīri Doneckas frontes ierakumos. (Foto: Anatolii STEPANOV/AFP)
27.02.2024 00:14

liepajniekiem.lv

Tā kā Ukrainai pietrūkst ieroču un munīcijas un joprojām nerimst stīvēšanās ap amerikāņu militāro palīdzību, Krievija arvien apņēmīgāk pauž savus plānus turpināt karu, vairs jau arī neslēpjot, ka Ukraina ne tuvu nav vienīgais pēdējās imperiālisma citadeles vardarbīgās iekāres objekts.

Nav brīnums, ka gan eiropiešu socioloģiskajās aptaujās, gan dažāda kalibra ekspertu teiktajā arvien biežāk ieskanas samiernieciskas notis, uzstājot, ka Kijivas vienīgais guvums būs vēl vairāk nāves un iznīcības, ja tā turpinās savas zemes aizstāvēšanu, un tai jāmeklē politisks izlīgums ar Maskavu, pat ja tas prasīs teritorijas upurēšanu.

Bet būtībā šajos desmit (ne tikai pēdējos divos) gados nekas jau būtiski nav mainījies.

Jau 2014. gadā Krievija iebruka Ukrainas teritorijā, toreiz gan maskējoties aiz “zaļajiem cilvēciņiem” un Donbasa republiku “neatkarības” sludinātājiem. Un būtībā karš sākās jau tad.

Tikai letarģiskajā miegā dusošā civilizētā pasaule toreiz nespēja aptvert notiekošā nozīmīgumu un iespējamās sekas.

Bet sekas bija tādas, ka

velns tam doto mazo pirkstiņu sagrāba ar neslēptu entuziasmu un, nedaudz paaudzējis muskuļus, ķērās pie nākamā kumosa.

Jau toreiz ātri vien Kremļa diktatoram Vladimiram Putinam izdevās panākt sev izdevīgo pata stāvokli, kad frontes līnija būtībā nemainās, konflikts ir, ja ne gluži iesaldēts, tad stabils un savās pozīcijās nemainīgs.

Tas arī iedvesmoja Krieviju spert nākamo soli.

Un tomēr, neskatoties uz to, ka Ukrainas uzvara iepriekš minētās Rietumu pasivitātes dēļ gan Donbasa kampaņas laikā, gan šajās dienās kādam var likties maz ticama, laiks nav bijis Putina sabiedrotais un viņa iniciētais karš ir izgāzies.

Jo jau vismaz kopš Makjavelli laikiem runa tomēr nav par primitīvu kaimiņu cilšu ciemu izlaupīšanu. Karš nav tikai cilvēku nogalināšana un lietu iznīcināšana: tas ir līdzeklis konkrētu politisko mērķu sasniegšanai.

Tie, kas sāk karus, vienmēr sagaida, ka tad, kad lielgabali apklusīs, viņi atradīsies labākā stratēģiskā pozīcijā.

Bet pat tad, ja šis karš beigsies ar to, ka Krievija paturēs visu jau šobrīd sagrābto Ukrainas zemi – tas gan ir scenārijs, kas gan ukraiņiem, gan ikvienam īstam eiropietim šķitīs vairāk kā nepieņemams –, Maskavas stāvoklis būs sliktāks.

Lai vai kā, bet Ukraina ir nelokāmi un stingri apliecinājusi vēlmi iet savu ceļu. Putinam, kuru Ukraina uzbudina vairāk nekā jebkura cita no Padomju Savienības drupām izplaukusī demokrātija, jau šis fakts vien ir līdzvērtīgs sakāvei.

Ja Kremļa valdnieka galvenais mērķis, pirms desmit gadiem uzsākot atklātu agresiju pret kaimiņiem, bija Ukrainas noturēšana Krievijas orbītā – gan politiski, gan ekonomiski, gan kultūras jomā –, tad panākts ir tieši pretējais.

Ukrainas vadītāji un pilsoņi, īpaši jaunāko paaudžu pārstāvji, ir skaidri parādījuši, ka

viņu nākotne ir Rietumos, nevis Krievijā.

Krievijas pilna mēroga iebrukums 2022. gadā vairāk kā jebkurš citas notikums ir veicinājis šo noskaņojumu.

Šodien ukraiņu nacionālisms, neierobežojot sevi ar piederību kādam reģionam vai valodai, atspoguļo dziļu apņēmību veidot identitāti, kuras pamats ir sevis nodalīšana no Krievijas.

Protams, pēdējās desmitgades notikumi tai pievieno arī tikpat dziļas un ļoti saprotamas antipātijas pret visu krievisko tā impēriskajā izpratnē.

Ukrainu vēl relatīvi nesen mēdz attēlot (un jo īpaši šo skatpunktu kurināja Maskava) kā nemierīgu divu nacionālo kopienu apvienojumu: viena pārsvarā apdzīvo valsts rietumu reģionus, un tur dominē etniskā piederība visam ukrainiskajam, tostarp valoda, bet otra – tās krieviskos austrumus un dienvidus.

Ja arī tas kādreiz bija samērā jēgpilns dalījums, tagad vairs tā nav. Ukrainas austrumu un dienvidu frontes līnijās gan jau pietiekami bieži var sastapt karavīrus, kuri savā starpā runā krieviski un, iespējams, pat neprot ukraiņu valodu.

Taču viņi uzskata sevi par Ukrainas pilsoņiem, kas ir apņēmušies neļaut Krievijai pakļaut savu dzimteni, un šī iemesla dēļ viņi ir gatavi mirt.

Patiešām, Putins var ieiet vēsturē kā viens no galvenajiem Ukrainas vienotības stiprināšanas katalizatoriem. Ņemot vērā viņa pārliecību, ka krievi un ukraiņi patiešām ir viena tauta, šāds rezultāts ir īpaši ironisks.

Viņa izraisītais karš notiek Eiropā. Kontinentā, kur pēc II pasaules kara kaut kas tāds likās neiespējams, lai gan nevaram aizmirst arī Dienvidslāvijas vardarbīgo sairšanu un Padomju Savienības sabrukuma sekas, piemēram, Kaukāzā un Piedņestrā.

Un sastapšanās ar ko tādu kā iebrukums Ukrainā bija nopietns pārbaudījums Eiropas Savienībai.

Bet šis satricinājums ir palīdzējis rast jaunus impulsus vienotības stiprināšanai, un ļoti svarīga ir reālas aprises guvusī ideja par Ukrainas vietu vienotās Eiropas saimē.

Un atkal – tas ir tas, kam Maskava gadiem ilgi visiem spēkiem pretojās, bet beigās pati to veicināja un ļoti pārliecinoši paātrināja. Turklāt vienā vilcienā ar Ukrainu paguva ielēkt arī Moldova – abas reizē pagājušā gada beigās sāka sarunas par pievienošanos blokam.

Tas pats ar NATO. Šajā gadījumā Krievijas uzbrukums Ukrainai mudināja vēl divas valstis, Somiju un Zviedriju, pievienoties NATO.

Neviena no abām nebija izrādījusi ne mazāko vēlmi īstenot iestāšanos NATO pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, bet abām ir augstākās klases militārie spēki.

Turklāt Krievijas uzbrukums mudināja vairākas NATO dalībvalstis pārskatīt ilgstošo nepatiku pret militāro izdevumu palielināšanu. Šogad 18 dalībvalstis sasniegs mērķi tērēt vismaz 2 procentus no IKP savai aizsardzībai, bet desmit gadu laikā vērojams seškārtīgs pieaugums.

Pat Vācijā, kas vēsturiski ir jutīga pret Krievijas drošības interesēm un ilgstoši iestājās par sadarbību ar Maskavu, noskaņojums ir mainījies, apzinoties, ka Krievija ir kļuvusi par nopietnu, pieaugošu draudu.

Ukraina, protams, ļoti vēlas pievienoties aliansei – šis scenārijs Kremļa saimniekiem rādās ļaunākajos murgos.

Pat, ja šī vēlme paliks nepiepildīta (vismaz tuvākajā laikā), Ukraina turpinās meklēt NATO valstu palīdzību. Pat Ukraina, kas neietilpst NATO, būs attīstījusi spēcīgas militārās saites ar Rietumiem.

Pesimistiem var būt taisnība: bez amerikāņu militārās palīdzības Ukrainai būtu daudz grūtāk atgūt savas teritorijas. Tomēr pat mazāka Ukraina paliks stratēģiski svarīga. Tā joprojām ir viena no lielākajām Eiropas valstīm ar lielu, kaujās rūdītu armiju.

Putina sāktais karš ir garantējis, ka viņa mūža kampaņas iedomātā balva – Ukraina – nekad viņam netiks.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Saeima aizliedz Krievijas un Baltkrievijas lauksaimniecības produktu importu.

Stradiņa slimnīca no būvniekiem pārņem nepabeigto korpusu.

Rēzeknes dome nepieņem bezdeficīta budžetu.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

KNAB par krāpšanu lielā apmērā rosina apsūdzēt bijušo CVK vadītāju Kristīni Bērziņu.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Aprit divi gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.

Polijas lauksaimnieki atsāk Ukrainas robežas blokādi.

Apstiprina jaunas sankcijas pret Krieviju.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Nīderlandes premjers Marks Rite tiek uzskatīts par reālāko pretendentu uz NATO ģenerālsekretāra posteni.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz