liepajniekiem.lv
Sji Dzjiņpinam un Vladimiram Putinam ir 70 gadi, un šis fakts sniedz cerību staru tiem, kas noraizējušies par viņu agresīvajiem centieniem pārveidot pasaules kārtību.
Tuvākās desmitgades, visticamāk, nesīs izmaiņas Ķīnas un Krievijas vadībā. Taču pirms tam Rietumu sabiedrotie saskarsies ar, maigi izsakoties, netīkamiem draudiem: novecojošu un ar kodolieročiem bruņotu līderu savienība, kam, visticamāk, jau sāk pietrūkt laika, lai sasniegtu savas grandiozās ambīcijas.
Kā skaidri parādīja Kremļa valdnieka Putina neveiksmes Ukrainā,
autokrātiskie līderi ne vienmēr ir gatavi mierīgi aiziet no lielās skatuves.
Novecojošiem diktatoriem paliek arvien mazāk laika un iespēju pasaules pārveidošanai. Vairojas vien atmiņas par bailēm un bijāšanu, ko izdevies iedvest savā valstī un par pārējās pasaules reakciju uz agresīvo ambīciju realizēšanas mēģinājumiem.
Bet diktatori kļūst arvien represīvāki un agresīvāki, jo vara sakāpj galvā un liek cilvēkam darīt dīvainas lietas. Roklaižu un pašlabuma meklētāju ieskauti, viņi atkal un atkal pieņem postošus lēmumus. Viņi sāk apdomāt to, kas paliks aiz viņiem, viņi prāto, kādēļ tā arī nav iemantojuši globālo cieņu, ko viņi domāja esam pelnījuši.
Kur palikusi slava, kurai vajadzēja viņu vārdus zelta burtiem iegravēt līdzās citiem vēstures dižgariem?
Viņi var nolemt, ka beigu lidojumam jābūt spožam kā komētai. Un tā ir viena ļoti ugunsnedroša kombinācija: autokrāts, kurš ir pārlieku pašpārliecināts, aizvainots un steidzīgs.
Pirmajos dažos gados, būdams pie varas Ķīnā, Mao Dzeduns paredzēja, ka viņa plāniem apsteigt kapitālistiskās lielvaras varētu būt nepieciešami 50 līdz 75 gadi. Taču sava mūža septītajā gadu desmitā viņš pakāpeniski saīsināja šo grafiku un 1958. gadā uzsāka Lielo lēcienu uz priekšu – postošu plānu, kā ātri pārveidot Ķīnu par rūpniecības gigantu.
Vismaz 45 miljoni cilvēku nomira no bada vai citu iemeslu dēļ, jo lauksaimniecība tika atstāta novārtā. Daļēji tādēļ, lai sapurinātu nāciju, viņš izraisīja starptautisku krīzi, apšaudot salas Taivānā.
No 1966. līdz 1976. gadam novecojošā Mao pēdējie centieni nosargāt savu varu un mantojumu izraisīja Kultūras revolūcijas haosu.
Ziemeļkorejas Kims Irsens bija vēl viens līderis, kurš mūža nogales gados rīkojās agresīvi. Savā trešajā un ceturtajā varas gadu desmitā viņš rīkoja vienu provokāciju pēc otras.
Viņa režīms sagrāba ASV izlūkošanas kuģi un tā apkalpi, notrieca ASV izlūkošanas lidmašīnu, vairākas reizes mēģināja nogalināt Dienvidkorejas prezidentu, nogalināja desmitiem Dienvidkorejas amatpersonu, kā arī pirmo lēdiju, notrieca Dienvidkorejas lidmašīnu, nogalinot visus 115 tajā esošos.
Pat droši un stingri varas groži vecāka gadagājuma diktatorus neattur no avantūrām.
Staļinam, “aizejot līdz Berlīnei”, bija pāri sešdesmit. Tomēr tā vietā, lai turpinātu attīstīt sadarbību ar Otrā pasaules kara laika sabiedrotajiem, viņš centās dominēt visā Eirāzijā un savus pilsoņus pakļāva jaunām represijām.
Leonīds Brežņevs sākotnēji centās mazināt saspīlējumu ar Rietumiem. Taču mūža nogalē viņš ieņēma krietni naidīgāku nostāju, popularizējot komunistiskās revolūcijas visā pasaulē, iebrūkot Afganistānā un izvietojot uz Rietumeiropu mērķētas kodolraķetes, vienlaikus apbalvojot sevi ar ordeņu virtenēm.
Novecojoši autokrāti parasti nemaina taktiku, ja vien nav spiesti to darīt. Mao centās panākt tuvināšanos ar ASV tikai pēc tam, kad 1969. gada Ķīnas un Padomju Savienības robežkonflikts skaidri parādīja, ka Ķīnai nepieciešama ASV palīdzība, lai pretotos Maskavai.
Pulkvedis Muammars el Kadafi 2003. gadā atteicās no saviem masu iznīcināšanas ieročiem dažādu faktoru, tostarp ASV spiediena, dēļ. Vai varam vilkt paralēles ar Sji un Putinu?
Tā vietā, lai rāmi dotos pensijā, abi valdnieki agresīvi izvirzījuši plašas teritoriālās pretenzijas, likuši lietā masveida militāro mobilizāciju, nostiprinājuši saites ar neliberāliem režīmiem, piemēram, Ziemeļkoreju un Irānu, un veidojuši savus personības kultus.
Pēc iebrukuma Ukrainā Kremļa cars sevi nepārprotami salīdzināja ar “loga izcirtēju” Pēteri I, viņa izpratnē, sava laika “moderno iekarotāju”, kurš lika pamatus Krievijas impērijai.
Ķīnas komunistiskā propaganda apraksta Sji kā krāšņās trīsvienības kulmināciju: Mao vadībā Ķīna piecēlās, Dena Sjaopina vadībā Ķīna kļuva bagāta un Sji vadībā Ķīna kļūs varena.
Abi ir skaidri pauduši savas ambīcijas pārzīmēt Eirāzijas karti.
Putins saka, ka Ukraina neeksistē kā valsts, un ir norādījis, ka Maskavai atkal jāapvieno “krievu pasaule” – teritorija, kas aptuveni iezīmē vecās padomju robežas.
Vai Krievijas impērijas robežas. Ķīnas pretenzijas ietver Taivānu, lielāko daļu Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūru, kā arī teritorijas, uz kurām pretendē arī Indija.
Diplomātija neatturēja Putinu no iebrukuma Ukrainā, un maz ticams, ka tā mainīs Sji koncentrēšanos uz Taivānas atgūšanu, ko viņš uzskata par būtisku, lai īstenotu “lielo Ķīnas nācijas atjaunošanos”.
Diktatori – revanšisti parasti nereaģē uz skaistos vārdos izteiktiem aicinājumiem rīkoties saprātīgi. Tos spēj atturēt vienīgi spēcīgu militāristu un izturīgu ekonomiku alianses.
Šajā nolūkā Rietumu sabiedrotajiem būtu jāpaātrina ieroču sūtīšana gan Ukrainai, gan Taivānai, un jāizveido ekonomikas un drošības bloks munīcijas un kritisko resursu uzkrāšanai un starptautisko ūdeņu un sabiedroto teritoriju aizsardzībai.
Rietumiem ir jāapvienojas, lai atņemtu Pekinai un Maskavai jebkādas cerības uz viegliem iekarošanas kariem.
Aukstā kara laikā ierobežošanai bija jākavē padomju ekspansija, līdz iekšējais sabrukums lika Maskavai samazināt ambīcijas. Arī šodien mērķis ir līdzīgs un līdz tā sasniegšanai varbūt nemaz tik ilgi nebūs jāgaida.
Krievija jau ir panīkusi, Ķīnas izaugsme ir apstājusies, un abas valstis ir padarījušas savus kaimiņus piesardzīgus. Sabiedrotajiem nav jāierobežo Krievija un Ķīna mūžīgi – tikai līdz brīdim, kad pagaisīs pašreizējās ambīcijas.
Galu galā viņu līderu sapņi par dominējošo stāvokli sāks šķist pārāk iluzori un viņu pēcteči vēlēsies labot ekonomiskos un stratēģiskos sarežģījumus.
Līdz tam divus novecojošus diktatorus savaldīt nebūs viegli, bet tas jādara visiem spēkiem. Līdz brīdim, kad viņi kļūs par vēsturi.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Demisionē valdība.
Rīgas dome priekšsēdētāja amatā ievēlē Vilni Ķirsi.
Publisko sarakstu ar uzņēmumiem, kas turpina eksportu uz Krieviju un Baltkrieviju.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Kristaps Porziņģis nespēlēs Pasaules kausā.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Krievija turpina apšaudīt Ukrainas pilsētas.
Pasaules Veselības organizācija brīdina par jaunu Covid-19 paveidu.
Lietuva slēdz divus robežpunktus uz Baltkrievijas robežas.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
ASV eksprezidentam Donaldam Trampam izvirza apsūdzības ceturtajā krimināllietā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.