liepajniekiem.lv
Izdevuma “Bellingcat” pētnieciskais žurnālists Hristo Grozevs prognozē, ka Navaļnija nāves apstākļu izmeklēšanai vajadzētu noslēgties mēneša laikā.
Grozevs pagaidām vēl neatklāj hipotēzes, ko šobrīd izskata pētījuma dalībnieki, lai nedotu Krievijas specdienestiem iespēju iznīcināt izmeklēšanai nepieciešamos datus.
Vienlaikus viņš norāda, ka
Navaļnija nāves izmeklēšanā noindēšana ir “ļoti ticama hipotēze”.
Rinda, lai atvadītos no opozicionāra, bijusi pat kilometru gara. Bēru dienā aizturēti vairāk nekā 100 cilvēku. Arī pēc Navaļnija bērēm cilvēki turpina nest uz kapavietu ziedus.
Ainas no bērēm un arī nākamajās dienās nerimstošā ļaužu upe ar ziediem rokās noteikti neiepriecināja agresorvalsts diktatoru Vladimiru Putinu.
Viņš bija darījis visu, lai Navaļniju apklusinātu, sagrautu jebkādas viņa sekotāju nepaklausības izpausmes, izskaustu jebkādu paša uzsāktā kara Ukrainā apšaubīšanu.
Un tomēr Putins neko nespēja darīt, lai nepieļautu tūkstošiem krievu pulcēšanos drūmajā, nomaļajā Maskavas rajonā, parādot pēdējo cieņu savam kritušajam varonim un skandējot “Nē karam!” (un arī citus gana drosmīgus saukļus), iepretim masīviem policijas spēkiem pilnā demonstrantu apspiešanas ekipējumā.
Līdzīgu klusa spīta uzplūdu pirms 44 gadiem piedzīvoja Leonīda Brežņeva vadītā Padomju Savienība – pēc ārkārtīgi populārā dziedoņa un aktiera Vladimira Visocka nāves tūkstošiem sērojošu maskaviešu spontāni pulcējās pie teātra, kurā viņš strādāja.
Visockis savās balādēs runāja par ikdienišķo padomju dzīves postu, un tajā brīdī kaut kāds zemapziņā mītošs tautas skumjas vienojošais elements palīdzēja pārvarēt bailes.
Sēras par Navaļniju ir daudz lielākas:
viņš bija balss tai kaut kur dziļi zem ledus burbuļojošajai daudzu krievu neapmierinātībai ar to, ko Putins ir nodarījis viņiem un viņu valstij.
Viņi varbūt arī nav vairākums Krievijā. Putinu joprojām atbalsta miljoniem lauku iedzīvotāju, mazāk izglītotie krievi – viņi tic propagandai par naidīgo ārpasauli, kuras uzbrukumus Krievzemei spēj atvairīt tikai cars Vladimirs.
Taču kilometru garā cilvēku rinda, no kuriem lielākā daļa ir jauni un pilni vēlmes dzīvot citādi, netīrajās Maskavas nomales rajona ielās ir tas, no kā Putins pamatoti turpina baidīties.
Un viņi pulcējās arī citās Krievijas pilsētās, lai gan zināja, ka tiks fotografēti un ļaunatminīgais Kremļa pavēlnieks par viņiem uzzinās un savās bezspēcīgajās dusmās meklēs iespēju atriebties.
Tomēr viņi gāja garām policistu rindām un rindoja savas rozes pie kapa.
Viņi pamāja Navaļnija mātei, klusi čukstot: “Paldies par tavu dēlu.”
Tieši māte – Ludmila Navaļnaja – bija pieprasījusi un panākusi, lai Putins atdotu viņas dēlu apbedīšanai Maskavā, nevis kādā bedrē attālajā Arktikas darba nometnē, kur viņa dzīvība bija izdzisusi pirms divām nedēļām.
Kad Navaļnija zārks tika nolaists zemē, no skaļruņiem atskanēja Frenka Sinatras dziesma “My Way”.
“Es izdarīju to, kas man bija jādara… Es to darīju tā, kā… Mans ceļš…” Tas bija tas, ko cilvēki mīlēja Navaļnijā, viņa atteikšanos saliekties un padoties.
Kāds krievs, kuru intervēja neatkarīga tiešsaistes raidorganizācija, sacīja, ka garā izaicinošo sērotāju rinda ir pierādījums tam, ka
“cerība paliek, ka Krievijai ir nākotnes iespēja”.
Bērēs nevarēja piedalīties Navaļnija atraitne Jūlija, kā arī viņu bērni. Pēc tā, ko viņa publiski ir pateikusi, viņas atgriešanās Krievijā šobrīd nešķiet ticama, ja vien viņa neizvēlēsies tādu pašu likteni kā vīram.
Pagājušajā nedēļā es Eiropas Parlamentā klātienē vēroju viņas uzrunu, kurā viņa Putinu nodēvēja par “asiņainu monstru” un “organizēta noziedzīga grupējuma barvedi”.
Savā runā Navaļnaja apsūdzēja Krievijas varas iestādes, ka tās Putina vadībā ir organizējušas opozicionāra nogalināšanu.
Viņa uzsvēra, ka šī “publiskā slepkavība” visiem vēlreiz parādījusi, ka “Putins ir spējīgs uz visu un sarunas ar viņu nav iespējamas”.
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka uzrunā pietiekami netika akcentēta Krievijas atbildība par karu Ukrainā, bet jāsaprot, ka
katrs tomēr runā par to, kas viņam vairāk sāp.
Arī pēc Navaļnija nāves Latvijā netrūka tādu, kas metās atgādināt, ka pēc 2014. gada opozicionārs nebūt neuzskatīja, ka Krimas sagrābšana būtu kāds liels noziegums, savu darbību pārsvarā koncentrējot uz Putina varas un koruptīvo shēmu (kas Krievijā vienmēr ir viens un tas pats) atmaskošanu. Jā, tā bija.
Un tomēr – noderēs katra balss, kas runā pretī Kremļa oficiālajai nostājai.
Viens no Putina taktikas stūrakmeņiem allaž bijusi Rietumu šķelšana. Katrs viedoklis, kas palīdz sēt šaubu sēklu Krievijas iedzīvotāju it kā nesatricināmajā paštaisnuma apziņā, tuvina impērijas sabrukumu, un nekad pilnīgi droši nevar zināt, kurš būs tas mazais akmentiņš vai tālā atbalss, kas iekustinās lavīnu.
Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Roberta Metsola Strasbūrā uzsvēra, ka daudziem Krievijā un arī ārpus tās Navaļnijs nozīmēja cerību uz labākiem laikiem, brīvu Krieviju un nākotni.
Sveicot Jūliju Navaļnaju plenārsēžu zālē, viņa atgādināja, ka “autokrātijas vienmēr sabrūk no pamatiem – pašas savas korupcijas dēļ, kā arī tāpēc, ka cilvēkiem ir raksturīgas alkas pēc brīvas dzīves”.
Lielākais trūkums šajā teorijā un attiecībā uz tās piemērošanu Krievijai ir tas, ka krievi nekad nav piedzīvojuši demokrātiju un īstu brīvību, ja neskaita desmitgadi pagājušā gadsimta beigās, kas Krievijā daudziem asociējas ar postu un haosu, tādēļ šie procesi būs lēni un smagnēji.
Verdzībā ilgi dzīvojušiem galvas pacelt nav viegli.
Bet kaut kad tam ir jānotiek. Kaut 200 gadus vēlāk nekā Rietumeiropa, arī Krievija varētu iepazīt Apgaismības laikmeta idejas.
Tas, ko Putins daudzu gadu garumā skandināja par ļauno Rietumu vēlmi iznīcināt Krieviju, sāk pieņemt taustāmākas aprises. Proti, arvien skaidrāks kļūst tas, ka Krievija tās pašreizējā veidolā ir pārāk bīstams kaimiņš ikvienai valstij.
Bet tas, ko Kremlis uzskata par eksistenciālu draudu, patiesībā būtu jaunas, īstas un varbūt pat izdevušās valsts piedzimšanas sākums.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Apcietina Okupācijas muzeja dedzinātājus.
Rīgas domē korupcijas skandāls.
Daugavā ceļas ūdens līmenis.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Par Latvijas Universitātes jauno rektoru ievēlēts profesors Gundars Bērziņš.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Maskavā apglabā Krievijas opozicionāru Alekseju Navaļniju.
Eiropas Parlaments nobalso par 50 miljardu eiro palīdzību Ukrainai.
Ungārija atbalsta Zviedrijas uzņemšanu NATO.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Francijas prezidents Emanuels Makrons runā par karavīru sūtīšanu uz Ukrainu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.