liepajniekiem.lv
Vislabāk tas, protams, redzams neskaitāmās diskusijās sociālajos tīklos, jo īpaši tajos gadījumos, kad kāda amatpersona vai eksperts, komentējot Tuvajos Austrumos notiekošo, pasaka kādu kaut nedaudz kontraversionālu frāzi.
Jo reizēm ir grūti aptvert, kā iespējams sadzīvot ar tādu nežēlību un cietsirdību, ar kādu teroristu grupējums “Hamās” 7. oktobrī uzbruka saviem kaimiņiem. Un kā uz to atbildēt. Un te arī sākas lielās problēmas.
Jo neviens nav uzskatāms par antisemītu un Izraēlas ienaidnieku tikai tādēļ, ka atgādina par to, ka Izraēlas armijas atbildes triecienos iet bojā civiliedzīvotāji, arī sievietes un bērni.
Neviens nav teroristu draugs vai atbalstītājs tikai tādēļ, ka nosoda izraēliešu vardarbību pret palestīniešiem Rietumkrastā, kur kolonisti vienkārši izgāž dusmas un vērš savu atriebību pret katru islāmticīgo, kas pagadījies ceļā.
Var vienlaikus atbalstīt Izraēlu, nosodīt teroristus un sērot par bojāgājušajiem Gazas joslas iedzīvotājiem,
kuriem vienkārši gadījies piedzimt vienā no pasaules karstajiem punktiem.
Latvijā šajā ziņā mums viss vēl ir relatīvi mierīgi – karojošo pušu aizstāvji savas dūres vīsta tikai virtuālajā vidē.
Cita aina paveras Rietumeiropā un ASV, kur ielās iziet gan Izraēlas atbalstītāji, gan tie, kas protestē pret ebreju valsts atbildi uz tās pastāvēšanas apdraudējumiem.
Un arvien pieaugošākas antisemītisma izpausmes, piemēram, nesenie grautiņi Dagestānā, liek bažīties un jautāt –
vai tiešām 21. gadsimtā mēs tomēr no jauna redzēsim tādas antisemītisma izpausmes, kādas piedzīvoja pagājušā gadsimta notikumu liecinieki?
Satraukumu rada arī klajš, neslēpts empātijas trūkums pret ebreju upuriem, turklāt visdažādākajās aprindās – gan kreisajos spēkos, kas jau iepriekšējo saasinājumu laikā pārsvarā atbalstīja palestīniešus, gan galēji labējo nometnē, kas bieži “izceļas” ar antisemītismu.
Satrauc arī līdzjūtības trūkums pret abu konfliktā iesaistīto pušu upuriem, jo tas ir tik izteiktā pretstatā visām tām skaistajām un katra cilvēka dzīvības nozīmīgumu uzsverošajām frāzēm, ar kurām pasaule cildina savus sasniegumus šajā gadsimtā.
Plašais konflikts, kas jau vairāk nekā gadsimtu ir pretnostatījis izraēliešus un palestīniešus, ir sarežģīts, un morāli ētiskie jautājumi tur ir samudžināti ne pa jokam.
Bet tad, kad Eiropas lielajās pilsētās ielās iziet cilvēki, kas atklāti pauž atbalstu “Hamās” pastrādātajām zvērībām, bet ebreju mājvietas un pat kapavietas tiek apķēpātas ar antisemītiskiem saukļiem un simboliem, piezogas sajūta, ka Vecais kontinents piedzīvo kaut ko, kas šķita jau izdzīvota un apgūta mācībstunda.
Izrādās, ka arī mūsdienu civilizētajā pasaulē no jauna var uzplaukt ideoloģija, kas uzstāj, ka pasaule jāskata caur vienkāršotu identitātes kategoriju prizmu.
Un tagad tas daudziem cilvēkiem dod ārprātīgu attaisnojumu, lai nodotos saviem viszemākajiem instinktiem, pašiem apgalvojot, ka viņi cīnās pret kaut kādu baisu netaisnību.
Šīs krīzes ietekme pēdējā mēneša laikā ir bijusi dramatiska – gan reģionālā, gan globālā līmenī. Tā ir satricinājusi visus, dehumanizējot gan palestīniešus, gan ebrejus.
Atkārtošos, mēs te dzīvojam salīdzinoši klusi un mierīgi, bet
mani ļoti, ļoti bažīgu dara tas, ko es redzu un dzirdu arī latviešu valodā runājošajos soctīklu kontos, –
es redzu, ka strauji pieaug naida runa, pieaug mudinājumi uz vardarbību, plaisa starp citādi domājošajiem un polarizācija. Jā, tas viss jau sākās līdz ar koronavīrusa pandēmiju, bet kopš tā laika ir kļuvis tikai sliktāk.
Naids nevar būt sabiedrotais. Es zinu, var izklausīties panaivi. Protams, pasaulē ir toksiski cilvēki.
Kremļa cars nemainīsies tikai tāpēc, ka viņa oponenti pret viņu sāks izturēties ar siltu sirdsmīlestību. Genocīda fanātiķus, piemēram, tos pašus “Hamās” vadītājus, vienkārši jāuzvar ar ieroču spēku.
Bet lielākā daļa cilvēku – varbūt vairāk, nekā man šķiet brīžos, kad es ritinu X vai Facebook lenti, – ir miera un mīlestības meklētāji, kam reizēm gadās apjukt dažādās negaidītās situācijās. Un es sev nebeidzu atgādināt, ka
pat grūtos laikos un apstākļos jāspēj rast spēks saglabāt cieņu un centienus saprast cilvēkus, kurus, iespējams, daudz vienkāršāk varētu būt ienīst.
Pasaulē arvien plašumā vēršas satraukums par šo divu pasauļu – palestīniešus atbalstošo un ebrejus aizstāvošo – sadursmēm un pretnostatījumiem.
Un uz šī arvien melnbaltākā fona skumji šķiet tas, ka Latvijas pagājušās nedēļas lielā diskusija par Saeimas pirmajā lasījumā atbalstīto ieceri veidot partnerības institūtu, tādā veidā sperot soli pretī mērķim sakārtot dažādu pāru savstarpējo attiecību lietišķo jeb juridisko pusi, izskatās un izklausās arvien polarizējošāka un šķeļošāka.
Tas, ka daļa deputātu uzskata par iespējamu tautas nobalsošanai nodot jautājumus, kas skar cilvēku pamattiesības, nekādā ziņā nepasaka neko labu par šiem “tautas kalpiem”.
Es pat nezinu, vai vērts vēl vienu reizi skaidrot, ka ir tikai normāli, ka daļai mūsu līdzcilvēku tiks piešķirtas tiesības reģistrēt partnerību pie notāra, saņemt partnera pensiju pēc viņa nāves, pārskaitīt naudu bez liekām raizēm, kā arī parūpēties vienam par otru veselības jautājumos.
Nenormāli ir tas, ka līdz šim šiem cilvēkiem šādu tiesību nebija.
Tiem, kas to ir vēlējušies sadzirdēt, tiem, kas pasauli redz ne tikai melnbaltu, tiem, kuriem nav sveša empātija un arī gluži vienkārša loģika un racionālisms, es neko jaunu vairs nevaru pateikt.
Pārējiem es varu ieteikt turpināt mēģināt ieklausīties un saprast, ka melnbaltā sajūta reizēm pa taisno dzen strupceļā, no kura nav izejas.
Un ir grūti aptvert, ka daļa pasaules dzīvo kaut kādā citā realitātē, kur naids ņem virsroku par visām tām cilvēciskajām vērtībām, kuras modernajā sabiedrībā ir pamatā gan cilvēku, gan politisko subjektu, proti, valstu un tautu savstarpējām attiecībām.
Ir grūti aptvert to, ka gadiem ilgi kāds var perināt un pēc tam arī realizēt asiņainu uzbrukumu izraēliešiem, nesaudzējot ne sievietes, ne bērnus. Ir grūti noskatīties, kā atriebes alkas ņem virsroku un tieši tāpat tiek slaktēti palestīniešu bērni un viņu mātes.
Un tikpat nesaprotams ir naids pret visu citādo un vēlme dehumanizēt daļu līdzpilsoņu kaut kādu pārprastu morāles apsvērumu dēļ.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Saeima konceptuāli atbalsta grozījumus vairākos likumos, lai ieviestu partnerības institūtu.
Valdība akceptē un iesniedz Saeimā valsts budžeta projektu.
Valdība atbalsta Stambulas konvencijas ratificēšanu.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Izdots rīkojums par Rēzeknes mēra Aleksandra Bartaševiča atstādināšanu.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Izraēla sāk plašākas sauszemes operācijas Gazas joslā.
Krievija gatavojas uzbrukumam pie Avdijivkas.
Pieaug antisemītiskas aktivitātes.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Miljardierim Īlonam Maskam piederošā sociālās saziņas platforma “X” gada laikā ir zaudējusi pusi vērtības.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
