liepajniekiem.lv
Kopš Krievija pagājušajā gadā iebruka Ukrainā, Rietumu pusē diskusijās par konflikta izcelsmi galvenokārt uzsvērts viens galvenais iemesls: Krievija ķērās pie ieročiem tikai un vienīgi agresīvu un imperiālistisku dzinuļu dēļ, un Rietumu politika, tostarp NATO gadiem ilgā paplašināšanās, bija tika iegansts.
Kad NATO Viļņas samitā nākammēnes izsvērs Ukrainas nākotnes izredzes pievienoties aliansei, iespējams, arvien skaļāk izskanēs atziņas, ka karam varbūt ir sarežģītāki cēloņi, nekā to rāda šis populārais, ierastais vēstījums.
Tas nenozīmē, ka mainītos attieksme pret notiekošo – Rietumi nešaubās, ka Krievija izvērš šausminošu un nepiedodamu agresiju pret Ukrainu un imperiālistiskā attieksme Maskavā ir dziļi iesakņojusies. Bet kopš iebrukuma Rietumvalstu līderi vienā balsī ir uzstājuši, ka šim karam nav nekāda sakara ar NATO paplašināšanos.
Pēc viņu domām, iebrukuma pamatā galvenokārt bija Krievijas iekšējie motīvi. Vienā variantā valdnieks Putins cenšas sagraut demokrātiju kaimiņvalstī, lai krievi paši nepieprasa sev brīvību.
Citā – imperiālists Vova vēlas atjaunot Krievijas impēriju, anektējot tai “pienākošos” teritoriju.
Pašu Rietumu rīcība nekur netiek uzsvērta. Es te nevienā brīdī nevēlos runāt par to, ka kāds “izprovocēja” Kremli, bet diez vai nākotnes vēsturnieki uz šiem notikumiem raudzīsies tikpat vienkāršoti.
Pēc aukstā kara beigām Maskava vēlējās, lai NATO iesaldētu savas pozīcijas. Tā vietā Rietumvalstis izvirzīja NATO par galveno Eiropas drošības garantu un sāka paplašināšanos austrumu virzienā.
Lai gan, kā atzīmēja bijusī valsts sekretāre Madlēna Olbraita, krievi “stingri iebilda pret paplašināšanos”, ASV un to sabiedrotie tik un tā gāja uz priekšu, cerot, ka laika gaitā domstarpības izlīdzināsies.
Bet laika ritējums radīja gluži pretēju efektu. NATO uzņēma jaunus dalībniekus, kas saprotamu iemeslu dēļ meklēja aizsardzību pret Krieviju, kura nekad nepārstāja pretendēt uz “ietekmes zonu” bijušajā padomju telpā, kā to jau 1995. gadā paziņoja toreizējais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins.
Lai gan Ukraina sākotnēji neplānoja dalību NATO, gadsimtu mijā šis aprēķins mainījās, īpaši pēc tam, kad Krievija 2004. gadā iejaucās Ukrainas prezidenta vēlēšanās. Tajā gadā NATO uzņēma septiņas jaunas dalībvalstis, tostarp trīs Baltijas valstis, atstājot Ukrainu šaurā lokā starp Rietumu aliansi un bīstamo bijušās impērijas kodolu.
Ukrainas centieniem atrast ceļu uz Ziemeļatlantijas aliansi atradās spēcīgs atbalstītājs – toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs.
Gatavojoties NATO samitam 2008. gadā, Bušs Ukrainai un Gruzijai vēlējās iezīmēt ceļa karti iestājai NATO, bet jau toreiz Viljams Bērnss, pašreizējais Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors, kurš toreiz bija vēstnieks Krievijā, brīdināja, ka šādam solim būs traģiskas sekas.
“Ukrainas iestāšanās NATO ir spilgtākā no visām sarkanajām līnijām Krievijas elitei, ne tikai Putinam,”
toreiz no Maskavas ziņoja Bērnss. Viņš prognozēja, ka mēģinājums uzņemt Ukrainu NATO “radīs auglīgu augsni Krievijas aktivitātēm Krimā un Austrumukrainā”. Un ne jau viņš vienīgais izteica šādus brīdinājumus.
Galu galā tika rasts kompromiss: NATO paziņoja, ka Ukraina un Gruzija “kļūs par alianses dalībvalstīm”, taču nepiedāvāja reālu pievienošanās ceļu un grafiku. Tas bija dīvains risinājums, bet Krievija tāpat jutās aizskarta.
Ukraina pārtrauca centienus pievienoties NATO 2010. gadā, kad par prezidentu kļuva prokrieviskais Viktors Janukovičs. Pēc revolūcijas, kuras rezultātā Janukovičs 2014. gadā aizbēga, Putins baidījās, ka Ukrainas jaunie līderi ieņems prorietumniecisku nostāju, un nekavējoties anektēja Krimu. Viņš mēģināja iegūt ietekmi pār Kijivu, taču faktiski Krievijas agresija ukraiņus tikai virzīja tālāk uz Rietumiem.
Ukraina 2019. gadā iekļāva centienus pievienoties NATO savā konstitūcijā. Pirms pusotra gada, nespējot novērst Ukrainas pilnīgu iziešanu no Krievijas orbītas, Putins pavēlēja savai armijai doties uz Kijivu.
Neatkarīgi no tā, kā šis karš beigsies, risks, ka šie procesi var atkārtoties atkal un atkal, ir augsts.
Jau 2014. gadā NATO apliecināja, ka nevēlas karot ar Krieviju par Ukrainu.
Ja Ukraina pievienotos un Krievija atkal iebruktu, ASV un pārējām NATO valstīm būtu jāizlemj, vai izvērst Trešo pasaules karu, kā ASV prezidents Džo Baidens ir trāpīgi nosaucis tiešu konfliktu ar Krieviju, vai atteikties aizstāvēt Ukrainu un tādējādi sašķobīt drošības garantijas visas alianses līmenī.
Jebkuras ilgstoša miera formulas pamatā ir jāņem šis sarežģītais vienādojums. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir teicis, ka pēckara Ukrainai vajadzētu radīt kaut ko līdzīgu “Izraēlas modelim”, veidojot lielu, modernu armiju un milzīgu aizsardzības industriālo bāzi ar plašu ārējo atbalstu.
Eiropas Savienībai no savas puses būtu jāveido ceļš, lai Ukraina varētu ātri pievienoties šim blokam un piesaistītu investīcijas rekonstrukcijai. Par to jau tika runāts pagājušajā nedēļā Londonā.
Krievija mēdz iebilst pret visu, kas tai šķiet (ne)izdevīgs, un gan jau iebildīs arī pret Ukrainas pievienošanos ES vai citām Rietumu institūcijām. Bet lai kā dažiem gribētos nostāties pozā (un tikai tā varētu nodēvēt Ukrainas tūlītēju uzņemšanu NATO) un ierādīt krieviem viņu vietu, diez vai to var uzskatīt par tālredzīgu stratēģiju.
Ukrainai ir vajadzīga patiesas uzvaras vīzija – plaukstoša, demokrātiska un droša nākotne, nevis NATO sapņu “Pirra uzvara” Trešā pasaules kara draudu ēnā.
Starptautiskajiem partneriem šo vīziju jāsāk nodrošināt jau šovasar. Ir pienācis laiks pāriet uz pragmatiskāku debašu posmu, kurā mācās no pagātnes, lai veidotu nākotni.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Koalīcijas partneri boikotē “Jaunās vienotības” rīkotās sarunas.
Aizdomās par meitenes slepkavību apcietina septiņgadīgās Justīnes Reinikovas tēvu un pamāti.
Latvijā svin Līgo svētkus.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Finanšu ministrs Arvils Ašeradens ar nozaru ministriem vienojies par pārdalāmo finansējumu veselības neatliekamo pasākumu finansēšanai.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Krievijā notiek militāra dumpja “ģenerālmēģinājums”.
Londonā pasaules līderi spriež par Ukrainas atjaunošanu.
Igaunijā legalizē viendzimuma laulības.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens vizītē Ķīnā cenšas mazināt saspīlējumu starp abām lielvalstīm.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.