Šolcs savos Eiropas sabiedrotajos raisījis neizpratni, atsakoties Kijivai piegādāt spārnotās raķetes, jo it kā pastāv Krievijas atbildes soļu draudi, vienlaikus viņš kritizē citas valstis, ka tās nesniedz pietiekamu palīdzību.

Tomēr, kā skaidro “Politico”, Šolca nekonsekvence patiesībā ir rūpīgi pārdomāta stratēģija.

Kopš Šolcs sapratis, ka Ukraina ir spējīga pati sevi aizsargāt pret Krieviju, viņa stratēģija bija rīkoties tandēmā ar Vašingtonu, piegādājot Ukrainai pietiekami daudz ieroču un ekipējuma, lai Kijiva varētu izdzīvot, nodrošinot arī pretgaisa aizsardzības sistēmas un tankus. 

Tajā pat laikā Ukrainai netiek piegādāti ieroči, kas nepieciešami uzvarai.

Šolcs joprojām atsakās teikt, ka Ukrainai ir jāuzvar karā. Tā vietā viņš atkārto, ka “Krievija nedrīkst uzvarēt, un Ukraina nedrīkst zaudēt”, atgādina “Politico”.

Aiz tā slēpjas dziļi iesakņojušās bailes no Krievijas, kas, kā norāda “Politico”, lielā mērā izriet no Otrā pasaules kara un tam sekojošā Aukstā kara.

Atbilstoši Šolca versijai, apgādājot Ukrainu ar tādiem ieročiem kā raķetes “Taurus”, ko tā varētu izmantot, lai iznīcinātu Kerčas tiltu un, iespējams, pat uzbruktu Maskavai, varētu izprovocēt Krievijas diktatora Vladimira Putina pretdarbību.

Līdzīgi pirms gada Vācijā notika debates par galveno kaujas tanku “Leopard” nosūtīšanu. 

Arī tad Šolcs piekāpās tikai pēc tam, kad Vašingtona bija piekritusi nosūtīt Ukrainai nelielu skaitu tanku “Abrams”. 

Rezultātā Krievijai bija pietiekami daudz laika, lai mīnētu frontes līniju tādā mērā, ka Ukraina zaudēja iniciatīvu.

Šolca rīcība liecina, ka viņa galīgais mērķis ir panākt, lai Ukraina piekrīt miera sarunām, un jo ātrāk, jo labāk. 

Šajā ziņā ASV Kongresa republikāņu pretestība jaunai Ukrainas palīdzības paketei nāk par labu Berlīnei, norāda “Politico”.