liepajniekiem.lv
Kārtās kā tautastērpā
Baiba, kas agrāk bija pazīstama kā interjeru veidotāja un televīzijas producente, savai tērpu līnijai pievērsās pamazām un ļoti mērķtiecīgi, burtiski līdz diegam izpētot audumus un pakāpeniski noformulējot sev tuvo.
Sapratusi, ka apģērbs – tā ir cilvēka labsajūta, ka diegs ir līnijas, kas mums visapkārt redzamas arī dabā, un ka ideāls ir tieši tas brīdis, kad cilvēks ar savu būtību ir daļa no dabas. Jo tieši tad cilvēka smadzenes atpūšas un viņš top brīvs savā būtībā.
Tā viņa nonākusi līdz adījumiem, kas ir viens no senākajiem un universālākajiem apģērba veidošanas paņēmieniem. Pamazām vien dizainere sākusi attīstīt savu apģērbu līniju, pilnveidojot zināšanas gan par materiāliem, gan dizainu, domājot par konkurenci globālajā tirgū, meklējot savu unikālo ceļu.
Viena no viņas pazīstamākajām apģērbu kolekcijām ir “Second Skin” jeb otra āda, un
Baiba patiešām strādājusi ar smalku diegu tik ilgi, kamēr viņas algotās adītājas spējušas radīt tik smalku un piekļāvīgu apģērbu, ko valkātāji patiešām redz kā savu otro ādu.
Adījums, viņasprāt, ir universāls un pieļauj tik dažādas faktūras, ka nav pamata to saukt par novecojušu tehniku.
B. Ripa uzsver – daudz ko mums pasaka priekšā iepriekšējo paaudžu pieredze. Piemēram, ka apģērbam svarīgas kārtas. Kā tautastērpā. Viņa savus klientus rosina savilkt apģērbu slāņos, domāt par to, lai būtu ērti kustēties, lai drēbes būtu komforts, nevis apgrūtinājums.
Dabīgi materiāli ir dizaineres izvēle, lai gan viņa izpētījusi dažādus diegus. Piemēram, kokvilnas diegs pats ir savērpts un rada uz ķermeņa tādu kā deju, lins var būt ļoti atšķirīgs sajūtās atkarībā no tā, kāds ir tā diegs, sastāvs. Tāpēc arī kāda kleita jums liksies ļoti labi “sēdoša”, bet citas pieskāriens ķermenim nebūs tik tīkams.
Aizrāvusies ar diega arhitektūru
Māksliniece pārliecinājusies, ka viņas idejas par tērpiem tomēr labāk īstenot ar rokdarbnieču darinātiem adījumiem, nevis rūpnieciski tapušiem. Tie esot stīvāki, ierobežojošāki, diegs pievilkts laukumam, nevis laukums veidojas brīvi.
Baiba atzīst, ka viņas eksperimenti ar dažādiem diegiem un materiāliem ir ilgstoši un dažkārt neizdodas panākt to, kas iecerēts, dažkārt jāatgriežas pie materiāla pēc laika, lai ieraudzītu to jaunā gaismā. Citreiz jāizārda viss uzadītais un jāsāk no jauna, bet dažreiz jāatdod izmantošanai citiem.
B. Ripa neslēpj, ka vilnas diega arhitektūra ir viņas aizraušanās.
Dizaineres pārliecība ir, ka audums dod ķermenim informāciju caur ādu, tāpēc, ieguldot labā, kvalitatīvā apģērbā, mēs ieguldām savā dzīvildzē. Apģērba iegāde nevar būt steidzīga, nepārdomāta.
Viņa iedrošina, ka modē ir stils, nevis kaut kādas konkrētas lietas, dizaini vai materiāli. “Neviens cits nenosaka to, kā tev justies,” saka B. Ripa, aicinot pirms jauna apģērba iegādes kārtīgi pastrādāt mājās un saprast kā tieši pietrūkst komplektam.
Ja tās ir siltas, garas zeķes, tad pēc tādām arī jādodas uz veikalu. Un arī pielaikošanas kabīnē – vai tas būtu humpalu veikalā vai salonā – viņa aicina ģērbties kārtās, kombinēt un tad saprast, kāds apģērbs guļ vislabāk, kāds rada vislabāko komfortu, ļauj kustēties brīvi un būs valkājams vēl daudzus gadus.
B. Ripa uzsver, ka viņas adījumus praktiski nevar novalkāt, ja par tiem rūpējas. “Jo vecs vienmēr atkal var kļūt par jaunu.”
Baiba uzsver, ka apģērbam nav dzimuma – jebkurš var valkāt jebko, kas patīk. Un arī tas nav nekas jauns, ja papētīsiet vēsturiskus tērpus, redzēsiet daudz šķietami sievišķīgu kārtu vīriešu apģērbā un otrādi. Tieši tāpat dizainere skaidro, ka izmēri ir tikai rūpniecisko ražotāju ērtības.
Apģērbam jābūt elastīgam un neviens no mums nav kaut kādā konkrētā izmērā, tāpēc, ja gribas kaut ko tuvāk miesai, velciet un vērtējiet savas sajūtas, tieši tāpat kā varat vilkt ko lielāku, ja jums tā ir ērti. Un arī funkciju savam apģērba gabalam nosakāt jūs pats. Kas vienam būs šalle, citam kalpos par sasienamu kreklu vai tā piedurkni.
Viegli labot, transformēt
“Tās sajūtas, ko dod apģērbs, mums iet līdzi visu dzīvi,” B. Ripa skaidro, aicinot lietas sev apkārt, tostarp drēbes, izvēlēties apzināti.
Modes māksliniece sadarbojas ar partneriem Nepālā, kur top viņas adījumi un diegi tiek krāsoti īpašā tehnikā.
Viņu uztrauc tekstila atkritumu kalni, ko rada ātrās modes uzņēmumi, tāpēc viņa rosina iedziļināties un pašam apzināties, kas ir vajadzīgs un kas ne.
Baiba domājusi arī par apģērbu nomas servisu, kam Latvijā gan pietrūkst vēl atbilstošas sabiedrības izpratnes. Bet otrreizēja pārdošana, apģērba atdošana arī ir risinājums, jo labas kvalitātes apģērbu patiešām nevar novalkāt, ja pret to izturas kā pret vērtību.
Šādu apģērbu ir viegli labot, ja kas labojams, viegli transformēt, pievienojot kādu individuālu detaļu. Un atkal, dizainere nenogurstoši mudina taustīt apģērbu, izdarīt mājasdarbu un pret pirkumu izturēties atbildīgi, lasīt arī etiķetes.
B. Ripas padomi viņas vilnas apģērbu mazgāšanā ir ļoti vienkārši – jāizvēlas atbilstošs režīms veļasmašīnā, jāieliek apģērbs spilvendrānā vai speciālajā maisiņā, no līdzekļiem itin labi der vienkāršie šķidrie līdzekļi, arī Latvijā ražotie.
Rokām mazgāt adījumus dizainere neieteica, jo tos ar savu spēku var arī izstaipīt. Vispār viņa ieteica nemazgāt tos pārāk bieži, bet gan valkāt saudzīgi un ik pa laikam ļaut atpūsties.
Liepājnieki labprāt arī devās aptaustīt un uzmērīt Baibas Ripas dizainētās drēbes, izraisījās diskusijas par dažādiem materiāliem, jaunieši no Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas lūdza viņai padomu par to, kā uzsākt savu karjeru modes industrijā, interesanta saruna bija par krāsu izvēli un to, vai ikdienā neesam pārāk pelēki, tāpat par adīšanu kā meditāciju un citiem jautājumiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
