Ceturtdiena, 9. decembris Sarmīte, Tabita
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Paverdzināšana arvien vēl pastāv

Paverdzināšana arvien vēl pastāv
Foto: LETA
09.07.2018 07:15

Gunita Boka

Atslēgvārdi

Šķiet, kopš 2002. gada, kad daudzi no mums ar šausmām lasīja Laimas Muktupāvelas romānu “Šampinjonu derība” par latviešu viesstrādnieku piedzīvojumiem Īrijā, daudz ūdeņu aiztecējis, viss ir mainījies un, ja kāds vēl joprojām vēlas doties peļņā uz ārzemēm, tā ir tikai viņa paša izvēle un apstākļi, kādos tas nokļūst, ir labi un civilizēti.

Tomēr patiesība ir daudz skarbāka par iedomāto un daudzviet nekas nav. Tai skaitā arī kādā Vācijas mazpilsētiņā netālu no Hamburgas, kur 2018.gada sākumā ar mikriņu no Latvijas, uz labu algu vietējā rūpnīcā cerot, ieradās bariņš latviešu strādnieku, kā sākotnēji šķita – ar visai solīdas un uzticamas vācu kundzes Klaudija ģimenes uzņēmuma starpniecību, kurš ar šo rūpalu nodarbojas ne pirmo gadu vien.

Kā vēlāk noskaidrojās, īstenā darījumu lokomotīve, spriedēja un lēmēja bija tieši Klaudija. Viņa pieņēma lēmumus, diktēja noteikumus, draudēja un bīdīja biznesu. Retajās reizēs, kad gadījās sastapt arī kundzes laulāto draugu, tas klusēja, piekrita it visam un principā nekādās sarunās neiesaistījās.

Tādu šo vācu pāri sastapa arī jaunā sieviete Sandra no Latvijas. Viņa pilsētas tuvumā dzīvo jau ilgāku laiku, un caur paziņām Klaudija kundze uzaicināja Sandru veikt tulka pienākumus, kad ieradīsies strādnieki no viņas dzimtenes. Daudzi neprotot pat angļu valodu, kur nu vēl vācu, teikusi potenciālā darba devēja, kas vēlāk atklājās kā strādnieku izīrētāja vācu rūpniekiem – t.i. noslēdzot līgumus ar dažādu uzņēmumu vadītājiem par konkrētu strādnieku skaitu, kurus tā apņemas sagādāt.

Un tieši ar Sandras starpniecību, emocionāli dziļi iespaidojošo līdzpārdzīvojumu atklātībā arī nāca šis stāsts.

“Lai cilvēki zina, kas notiek un, pirms kaut kur dodas, vēlreiz un vēlreiz visu rūpīgi pārbauda un pārliecinās. Sirds sāp ārprātā, jo tas taču notiek ar maniem tautiešiem, latviešiem, kuri, šeit atbraukuši, nokļūst gluži kā vergu statusā un pazemojumu varā”.

Ne visi der

Visai interesanti un savdabīgi notiek potenciālo strādnieku meklēšana jeb vervēšana šeit, Latvijā, un nekā oficiāla šajā padarīšanā nav. Neviena sludinājuma kādā no medijiem, ne citi darbā iekārtošanas pakalpojumi. Vairākas reizes gadā Latvijā ar vīru ierodas pati Klaudija, lai dažādās mazpilsētās, lielākoties tādās vietās kā Vācu tikšanās centri (ja tāds konkrētajā vietā ir) ,rīkotu interesentu vakarus un dabūtu strādniekus. Taču der arī pavisam necili saietu nami, pagastmājas vai caur paziņu paziņām sarunāts darbinieks.

Un nekādu metropoļu! Lielākoties tie ir ar bezdarbu un nabadzību novārgušie Latgales rajoni un pilsētiņas.

Paretam gadās arī no citu reģionu mazpilsētām, kurās atrast daudzmaz pieklājīgu darbu ir gandrīz neiespējamā misija.

Taču liels bija Sandras pārsteigums, kad vāciete viņai paziņoja, lai Sandra nebrīnās, ka viņas personas datus pārbaudīs Klaudija uzticamības persona – Guntis no Rīgas, kuram esot plaši sakari policijā un citās instancēs.

Tas pats notiekot ar pārējiem latviešiem – tie gluži kā pelītes tiek skenēti un pārbaudīti, pirms doties peļņā uz Vāciju.

“Sākumā domāju – nu labi, viņi grib pārliecināties, ka starp strādniekiem nav krimināli subjekti vai kas cits vienādi bīstams, taču vēlāk sapratu ko citu. Iegūstot šāda veida informāciju, viņa varēja manipulēt un izrīkoties ar strādniekiem, kā vien vēlas,” saka Sandra, kura bija klāt arī vēlajā vakarā, kad galapunktā piestāja sarūsējis rafiņš ar tautiešiem no Madonas, Ludzas un citām vietām. Diennakti ceļā pavadījuši, ne kājas izstiepuši, ne ūdeni padzērušies, tie tūdaļ tika strostēti un iepazīstināti ar noteikumiem darba un dzīves vietās.

“Man burtiski tika pavēlēts uz viņiem lamāties – kādas sankcijas būs, ja pārtērēs ūdeni, elektrību un tā joprojām. Tādā līmenī, it kā viņi neko no civilizācijas nebūtu redzējuši un nepazītu. Burtiski bez pārspīlējuma – kā pret aborigēniem kādā no džungļu rezervātiem. Protams, starp atbraukušajiem bija arī ne visai augstas inteliģences elementi, taču bija arī, kā saka, gluži normāli un jauki cilvēki,” stāsta latviete “Un to Klaudija gānīšanos vienkārši paturēju pie sevis, vien sakot – ziniet, tos noteikumus gan, lūdzu, ievērojiet, jo jums patiesi atvilks no nopelnītās naudiņas, ja pārtērēts būs kaut litrs ūdens vai kas cits. Man to cilvēku bija tik žēl. Šoks līdz asarām”.

Jāpiebilst, ka pēc neilga nosacītās sadarbības laika viesstrādnieki pie Sandras tvērās kā slīcējs pie salmiņa, lūdzot atbalstu un palīdzību savās nelaimēs. Arī, kad jau viņi bija atgriezušies Latvijā, Sandra vēl turpināja saņemt īsziņas no kādas sievietes Tukumā, kura nopelnīto algu savā bankas kontā tā arī nebija ieraudzījusi.

Uz darbu – stundas gājiens cauri mežam

Un tā viņi, saujiņa latviešu, ir ieradušies sasolītajā laimes zemē. Ar it kā ļoti pieklājīgu algu un dzīves apstākļiem. Taču neviens netika brīdinājis, ka smukie skaitļi ir tikai “uz papīra”, no kuriem tiek atvilkts viss iespējamais, ko vien cilvēks var iedomāties, un rezultātā katrs strādājošais “uz rokas” saņēma aptuveni 900 eiro, par kuriem vēl visu mēnesi arī jādzīvo. Ieskaitot higiēnas vajadzības, veļas pulveri un tamlīdzīgas lietas, bez kurām iztikt patiesi nav iespējams. Un, lai cik tu cilvēks arī censtos būt taupīgs, kaut no rīsiem un dārzeņiem vien pārtikdams, neko vairāk par aptuveni 500 eiro atlicināt nevari nekādi. Protams, šie ļautiņi nav ieradušies Vācijā pavadīt atvaļinājumu vai izklaidēties, bet pavisam skaidri – ar nolūku nopelnīt. Un lielākā daļa, kā zināms, Latvijā vispār praktiski palikuši bez iztikas līdzekļiem, arī ceļa naudu ir aizņēmušies, un vēl jāatdod arī tā.

Turklāt, ierodoties kabatās svilpo caurvējš, un daudzi lūdza Klaudiju izsniegt avansu, ko tie arī saņēma – 100 eiro līdz pirmajai algai. Nu nav jau diezin kas, protams, bet dzeramajam ūdenim un pieticīgai ēdmaņai sanāks. Ja vien tie būtu zinājuši, ka pēc tam algas lapiņās 100 eiro vietā parādīsies 150, kurus it kā ņēmuši, un samazināts darba stundu skaits, taču pierādīt melus strādniekiem tā arī neizdevās. Un vērsties Vācijā pie kvalificēta jurista pēc palīdzības spēj tikai patiesi turīgi un nodrošināti ļaudis, jo pēc mūsu apmēriem to pakalpojumi ir neiedomājami dārgi, kurus nespēj atļauties pat liela daļa vāciešu, kur nu vēl viesstrādnieki.

Latvijā apsolītais darba līgums uz vismaz diviem mēnešiem (ja viss veiksies labi, arī vairāk) un veselības apdrošināšana izrādījās tikai bēdīga krievu rulete. Jo atklājās, ka no visas grupas tikai dažiem papīri ir kārtībā. Par vācu kundzes principiem, kuri būs šie laimīgie, skaidrībā nav ticis neviens.

Sandra: “Kādu dienu Klaudija man piezvanīja, ka kāda no latvietēm esot saslimusi un vajagot viņu aizvest pie ārsta, ko es arī izdarīju. Tad arī atklājās, ka nav viņai nekādas apdrošināšanas, ne citu oficiālu papīru. Par vizīti samaksājām turpat uz vietas”.

Būdama īsts nemiera gars Sandra sazinājās ar rūpnīcas vadību un noskaidroja, ka vācu rūpnieks no savas puses visas nepieciešamās iemaksas un izmaksas saistībā ar strādnieku līgumiem ir veicis. Tātad atliek tikai vaicāt, kur palika naudiņa un dokumenti?

Labi pārzinot latviešu beztiesisko stāvokli, starpniece arī to izmantoja. Lecīgākie, kas kaut ko mēģināja noskaidrot un pieprasīt, tika aizsūtīti mājās jau pēc mēneša. Bet bija arī tādi, kas devās mājās paši pēc savas gribas – līdz ko saprata, kādā ķezā iekūlušies.

“Varat iedomāties, ko nozīmē cilvēkam, kurš licis visu uz spēles un vēl aizņēmies naudu, pēc dažām nedēļām atgriezties mājās, lai piedzīvotu vēl lielāku postu?” latviete retoriski jautā.

Tāpēc arī lielākā daļa noliec galviņas, klusē, samierinās un dara, ko liek. Tai skaitā arī Vineta, kura kopīgo grupas transportu bija nokavējusi un Vācijas rietumos atkūlās nākamajā pusnaktī, pati ceļu meklēdama. Laipnas sagaidīšanas vietā Vinetai tika īsta lamu vārdu straume un dzīšana darbā uz nakts maiņu, ne mirkli nekavējoties. Pēc garā ceļa, ar visiem koferiem.

Asaras valdīdama, Sandra vēl paguva tautietei rokās iespiest ūdens pudelīti un ābolu, jo bija skaidrs, ka no noguruma un izsalkuma tā teju vispār kājās turas.

Darbs rūpnīcā pie konveijera nav ne viegls, ne izklaidējošs. Kājās visu dienu. Taču gausties par to īsti pamata arī nebūtu, jo skaidrs, ka smalkas lietas baltos cimdos viesstrādniekiem neviens nepiedāvās. Un arī tepat, dzimtenē savas darba dienas šādi pavada daudzi tūkstoši cilvēku. Ja vien turienes rūpnīcā strādājošie drīkstētu arī nelielajos starplaikos ūdeni padzerties un aiziet pa vajadzībām. Bet nedrīkst! Dzersi ūdeni, gribēsies čurāt. Bet tad īpaši ir jāatprasās vadošajam brigadierim, kurš tavā darba laika lapā arī ierakstīs, cik minūšu mazmājiņā esi aizvadījis.

Bet cilvēks jau tāda radība, ka pierod pie visa. Var jau arī nedzert un nečurāt un to dienu kaut kā izturēt, ja vien priekšā vēl nebūtu stundu garais mājupceļš tumsā, cauri mežam un kājām.

Poļu viesstrādnieku brigādi katru vakaru uz guļvietām veda tam īpaši paredzēts busiņš. Latviešiem tāds bija tikai vienu reizi, par ko īpaši izbrīnīts bija rūpnīcas vadītājs, jo darba līgumā ir paredzēti arī transporta izdevumi.

Taču vairāk par brīnīšanos turīgajam vācietim, protams, nekas vairāk arī nerūp. Galvenais, lai notiek darbs, un tā letiņi, telefona lukturīšus spīdinādami, cilpo tik uz māju. Pavisam traki, ja otrā rītā darbā jābūt pirmajā maiņā, kas sākas pulksten sešos. Tad viņi dažas stundas nosnaudušies, tāpat telefonus spīdinādami, soļo pretējā virzienā jebkuros laika apstākļos uz darbu rūpnīcā.

“Laulātā draudzene” no Tukuma

Jautrības netrūka (ja vien tā nebūtu tik sāja) arī, kad latvieši tika aizvesti uz savām pagaidu mājām. Sasolītie dzīvokļi uz divām personām izrādījās kārtējie meli, jo viesstrādnieku izmitināšanai Vācijā tikuši piemeklēti tā saucamie “brīvdienu” dzīvokļi, kurus vietējie izīrē tūristiem. Pārsvarā tie ir nelieli ar guļamistabu un vienu divguļamo gultu. Tā nu lielākā istaba tiek sadalīta uz sešām sieviešu kārtas galviņām ar padomju cilvēkam labi pazīstamo skapi pa vidu, bet mazajā kambarītī, istabas sānā vēl vieta jāatrod divdesmitgadīgajam Jānim, kurš pēc vīriešu sadales palicis pāri. Izstiept kājas savā guļvietā jauneklis var, bet tas ir arī viss.

Sākotnēji Tamāru ar Ievu pārējās grupas biedrenes pat varētu drusku tā kā apskaust, jo viņām tiek iedalīta guļamistaba ar pieklājīgu laulības gultu. Divas svešinieces – Tāmāra no Madonas un Ieva no Tukuma – piespiedu kārtā nu kļūst par “laulātajām draudzenēm”, uz abām dalot vienu gultu. Un tā vismaz divus mēnešus!

Kaut apartamentos atrodas gan veļas automāts, gan citas sadzīves tehnikas lietas – neko no tām latvieši izmantot nedrīkst. Ar argumentiem, ka nemācēs ar tik sarežģītu tehniku apieties!

Tādējādi sievietēm sava veļa ir jāsaliek tam domātos maisiņos (arī apakšveļa) un jānoliek saimniekam – padzīvojušam vācietim – pie kāpnēm. Skrien vai neskrien pa tavu ķermeni neomulīgas skudriņas, iedomājoties vien par savu vešiņu veča rokās, izvēles nav nekādas.

Turklāt, kamēr latvieši ir darbā, istabiņas tiek regulāri pārbaudītas, vai viss ir atstāts perfekti nevainojamā kārtībā. To pieprasot, pat ja esi naktī pārnācis no darba rūpnīcā. Nākamajā rītā visam jābūt spīdoši izmazgātam un sakoptam. Šai sakarā incidents izveidojās diviem vīriem, kuri tika pieķerti katrs ar savu alus pudeli pēc garās darba dienas rūpnīcā. Atkal sankcijas, sodi un naudas atvlilkums no algas. Turklāt par šādu “servisu” katrs strādājošais mēnesī šķiras no 200 eiro.

P.S. Visi rakstā minētie personu vārdi, saprotamu iemeslu dēļ ir mainīti.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz