Līva Hammonda
"Kurzemes Vārds"
Viss tiek svinēts – sonogrāfiju bildītes, pirmās sajustās bēbīša kustības vēderā, pirmie viņa spērieni, augošais mammas puncis, dzimuma uzzināšana. Laba vēlējumi, ballītes, dāvanas – tas viss topošajai mammai un viņas pirmajam mazulim.
Aplis noslēdzas
Kad sieviete ir pietuvojusies savai pēdējai plānotajai grūtniecībai, šis piedzīvojums mēdz būt ar nedaudz rūgtu piegaršu.
Pēdējie bēbīša spērieni vēderā, pēdējais lielais puncis – šie visi momenti nes sajūtu un apziņu par “pēdējo” jeb “fināla taisnes” notikumu.
Pēdējā bērniņa ierašanās tiek sagaidīta ar jauktām emocijām,
kā tango, kur prieks par mazuļa ierašanos mijas ar skumjām, ka šī nodaļa šīs sievietes un mammas dzīvē noslēdzas.
Mainās arī sabiedrības attieksme pret mammu, kura iet cauri otrajai, trešajai un visām nākamajām grūtniecībām.
Pirmā vienmēr tiek svinēta un sveikta, bet, kad tiek gaidīts trešais, ceturtais un nākamie mazuļi ģimenē, attieksme un jautājumi no apkārtējiem arī mainās.
“Vai jūs plānojāt šo bērnu?”, “Vai šī grūtniecība bija pārsteigums?”, “Vēl viens?!” – ar šiem jautājumiem tiek aizstāti parastie apsveikumi un prieks.
Tāpat arī par mammu neviens vairs tik ļoti neapvaicājas un nepeldina lutināšanā, neatbalsta, jo
“šī viņai nav pirmā reize, viņa zina, kas jādara, jo ir jau to piedzīvojusi”.
Šīs izmaiņas var likt mammai justies izolētai jau pirms bērniņa piedzimšanas, kas var turpināties arī pēc tam, kad mazulis ir klāt.
Fakts, ka mazāk radu, draugu, paziņu apvaicājas par mammas pašsajūtu un jauno bērniņu, var sūtīt ziņu mammai, ka šī grūtniecība un bērns nav tik īpaši, kādi bija iepriekšējie gaidīšanas laiki.
Realitātē tomēr katra grūtniecība ir īpaša un citādāka, un emocionālais slogs mammai ir tikpat nozīmīgs un īpašs kā pirmajā grūtniecībā, tā arī katrā nākamajā.
Ķirsīti uz kūkas gaidot
Pēdējā bērniņa sagaidīšanas satraukums mijas kopā ar sapratni, ka šis dzīves cēliens tuvojas beigām.
Jaunās dzīvības gaidas vijas kopā ar zaudējuma izjūtām tiem brīžiem, kas vairs nekad neatkārtosies – pēdējie bērniņa spērieni puncī, pēdējās siltā punča sajūtas.
Ir būtiski, ka sabiedrība atzīst un svin visas emocijas, kas nāk kopā ar pēdējo grūtniecību mammai. Šad un tad piezvanot viņai un apvaicājoties, kā viņai iet, kā viņa jūtas, piedāvājot palīdzību, ja tā nepieciešama, var radīt lielu atšķirību viņas dzīvē un ikdienā.
Galu galā, prieks un skumjas var pastāvēt vienlaikus, un
pēdējā grūtniecība arī ir pelnījusi tikt godināta, svinēta ar tādu pašu prieku un entuziasmu un līdzi jušanu kā pirmā.
Pa vidu šīm sajauktajām emocijām ir neatkārtojams un unikāls pēdējās grūtniecības skaistums. Tas ir laiks, kad mamma, balstoties uz savu iepriekšējo pieredzi, izbauda katru mirkli ar īpaši paaugstinātu jūtību.
Pēdējā sonogrāfija, pēdējie gatavošanās darbi bērnu istabai, pēdējās sajustās bēbīša žagas puncī – šie visi notikumi tiek izbaudīti īpaši.
Kamēr sabiedrība varbūt neapzināti nepievērš īpašu uzmanību katrai nākamajai grūtniecībai, ir svarīgi atcerēties, ka arī šis notikums nav mazāk pārveidojošs.
Katrs bērns ienes ģimenē jaunu dinamiku, un pēdējais nav izņēmums. Šis bērns ir kā kulminācija katras mātes dzīvē, tas ir kā “ķirsītis uz kūkas”.
Dinamisks skaistums
Emocionālais karuselis plešas tālāk tikai par grūtniecību. Patīkamais satraukums, sagaidot pēdējo mazuli, mijas ar sapratni, ka dienas režīms, barošana ar krūti, nakts barošanas, velšanās, pirmie soļi drīz būs vien atmiņa.
Tās ir smeldzīgas atvadas dzīves posmam, kas piepildīts ar negulētām naktīm un šūpuļdziesmām.
Ejot cauri šim saldsērīgajam ceļam caur pēdējo grūtniecību, bieži vien tas ietver sevī balansa meklēšanu starp prieku un jaunu sākumu, un apziņu par beigu sākumu.
Tas ir pārdomu laiks par pašas augšanu, izaicinājumiem un prieku, esot mammai.
Draugi un radi spēlē īpašu lomu šajā periodā, nodrošinot emocionālu atbalstu un svinot pēdējās grūtniecības unikalitāti.
Brīdī, kad pēdējais mazulis ienāk šajā pasaulē, mammas sajūtas un emociju spektrs tikai pastiprinās.
Ir absolūti nenoliedzams prieks, satiekot mazuli, bet apziņa, ka šis notikums iezīmē kāda īpaša un neatkārtojama perioda beigas, rieš asaras pat visstiprākajās acīs.
Pāreja no mammas ar vienu bērnu uz diviem vai vairāk, ir pamatīga izmaiņa, kas pelnījusi atzinību un empātiju.
Svinot pēdējo grūtniecību, mēs ne tikai godinām jauno dzīvību, kas ienāk šajā pasaulē, bet arī to neatkārtojamo ceļojumu, kam izgājusi cauri mamma.
Tas ir pierādījums izturībai, mīlestībai un sarežģītajam skaistumam, ko nozīmē būt mammai – skaistumam, kas paliek dinamisks, neatkarīgi, vai tā ir pirmā grūtniecība vai pēdējā.