“Mēs nākam pie jums ar dziesmu!” 230 balsīm uz skatuves un simtiem tai iepretim uz Upesmuižas parka estrādes soliem tā pieteica gadskārtējo, nu jau sešpadsmito Kurzemes pensionāru Jāņu ielīgošanu. Jo klāt tas brīdis, kad saule kalnā, kad bēda malā noliekama, aizdziedama, aizdejojama. Liepājnieku, protams, visvairāk. Jau labu brīdi pirms izbraukšanas no pilsētas bija skaidrs, ka visi pieci lielie autobusi būs pilni, un, ja būtu atbraucis sestais, arī tajā braucēju netrūktu.

Bet saspiedās ciešāk, un sākuma brīdī klāt ir visi.   

“Cilvēki grib izjust vasaru laukos, kur viss zied un zaļo,” saka Liepājas Pensionāru biedrības priekšsēdētāja, Jāņu ielīgošanas pasākuma saimniece Astrīda Vērdiņa. “Tas ir pasākums, kas atbrīvo no ikdienas, kura lielākajai daļai ir visai drūma. Te cilvēki noskatās priekšnesumu, padejo, ieēd kopējo rituālo skābeņzupu, atpūšas. Lai kā katrs ikdienā nedzīvojam, te mēs jūtamies visi vienādi. Jo vasara visiem viena, Jāņi visiem vieni. Tāpēc arī koncertu sākam ar Jāņu ielīgošanu.”

Viņa gandarīta, ka ar katru gadu uz pasākumu ierodas arvien vairāk draugu amatierkopu. Arī šogad garajā programmā tikai trīs reizes uzstājas paši liepājnieki – ansambļi “Saknes”, Sarkanā Krusta “Tev mana sirds” un “Mēs vēl tiksimies”. Vairākas stundas ilgajā koncertā savam un citu priekam dziedāja un dejoja Durbes “Mežābele”, Grobiņas “Tev”, Tukuma “Sidraba rasa”, Pāvilostas “Dejotprieks”, Sabiles ‘Vērmelīte”, Vaiņodes tradīciju ansamblis, Kuldīgas “Rumbiņa”, talsinieki, vērgalnieki, ziemupnieki un citi. Programmā bija viss – gan vieglas skumjas par jaunību, kas aiz kalniem, gan drastiska pretstāvēšana liktenim, gan mīlestība, gan cerība vēl sauli ilgi pie debesīm skatīt.

Taču ar to dziedāšana un dejošana nebeidzās. Kad iedegās lielais ugunskurs un bija iztukšoti lielie katli ar Pāvilostas vidusskolas saimnieču vārīto skābeņzupu, tā atsākās atkal. Kā saka līdz pēdējam zvanam. Kaut vēlēšanās vēl brīdi kopā pabūt bija daudziem. Gadu gaitā starp dažādu novadu pensionāriem izveidojušās saiknes, ko var saukt arī par draudzību. Un satiekoties runas vedas par visu – par valdību, par bērniem, par suņiem, par kaķiem, par puķēm un modi, par vīriem un sievām. Veselas institūcijas izgudro nez cik dārgus projektus, tērē desmitus un simtus tūkstošus, lai sekmētu integrāciju. Liepājas pensionāri to dara vienkāršāk – izvāra skābeņzupu un visus sasauc kopā ar līgodziesmu. Bet cilvēki gatavi tālus ceļus braukt, lai tikai pabūtu šajā gaisotnē. Protams, viss notiek ar Pilsētas domes atbalstu, jo kāds lats tai zupai un ceļam tomēr vajadzīgs. Arī Pāvilostas Kultūras nama vadītāja Silvija Vārsberga, kas līdzējusi pasākumam tapt, uzskata, ka tas cilvēkiem nepieciešams. Un, lai cik grūti laiki, līdzekļi tam jāatrod.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Nīcenieku pensionāru biedrība “Ziedēt arī atvasarā”, ko vada Anna Mūrēna, uz Jāņu ielīgošanu bija atvedusi veselus trīs kolektīvus – ansambli “Sentiments”, vīru kvartetu un dejojošās “Nīcrozes”. Bet tas, ko redzēja skatītāji, ir tikai daļa no biedrības veikuma. “Mums viss vajadzīgs, lai paši justos vajadzīgi,” saka Anna Mūrēna.

Visu gadu dziesmas krāju,
Jāņu dienu gaidīdama,
Kad atnāca Jāņu diena,
Nu dziesmiņas jāizdzied! – skan pār Upesmuižas parku un visu Pāvilostu.

Kreņķu kreņķi: kur ņemt katlus, kur pavārus, kur autobusu, kur bufeti, kas atvedīs, kas aizvedīs, līs vai nelīs, vai visiem patiks vai nepatiks, nu garām. Spoža saule, viss skan, un Astrīda Vērdiņa, ielīgošanas svētku saimniece, var uzsmaidīt.