Kopējais reģistrēto notikumu skaits pērn salīdzinājumā ar 2022. gadu ir palielinājies. 

Smagie procesi – “gaiši”

Pērn februārī Kurzemes reģionā likumsargi sāka strādāt reformētā struktūrā. Apvienojot piecus iecirkņus, izveidoja divus – Ziemeļkurzemes un Dienvidkurzemes.

“Liela daļa kolēģu mainīja amatus, pienākumus un darba specifiku, nācās apgūt jaunas prasmes. Samērā veiksmīgi ar šo jautājumu pagājušajā gadā esam tikuši galā,” uzskata Kurzemes reģiona pārvaldes priekšnieks Indulis Blīgzna.

Pārmaiņu gadā Kriminālpolicijas izmeklēšanas nodaļās palika mazāk darbinieku, jo bija izvērtēts, cik izmeklētāju nepieciešami katrā iecirknī.

“Tika noteikts izmeklētāju skaits katrā teritorijā, izvērtējot iepriekšējo noziedzīgo nodarījumu skaitu un teritorijas lielumu, iedzīvotāju skaitu.

Ņemot vērā, ka Kurzemē samazinājās izmeklētāju skaits, veikums kopumā nepasliktinājās,”

atzīmē I. Blīgzna.

Kopējais notikumu skaits Kurzemē 2022. gadā bija 31 577, bet 2023. gadā – 33 521.

Tie visi nav noziegumi vai likumpārkāpumi, bet reģistrētās informācijas masa, kas nonāk policijā, – riska informācijas, cilvēku zvani, informācija vienotajā 112 platformā, skaidro reģiona policijas vadība.

No visu notikumu skaita uzsākti 24 tūkstoši kriminālprocesu, pauž Kurzemes reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas biroja priekšnieks Rimants Kārkliņš.

Tā parasti arī ir, jo vienā kriminālprocesā var izmeklēt vairākus nodarījumus, piemēram, daudzskaitlīgas veikalu zādzības.

“Policija veic pirmstiesas izmeklēšanu, un mūsu uzdevums ir savākt visus lietiskos pierādījumus līdz tam brīdim, kad varam nodot lietu prokuratūrai vajāšanai,”

skaidro R. Kārkliņš.

No visiem vajāšanā nodotajiem 75 procenti ir “vieglākie procesi”, kuru izmeklēšana ir īsāka, – sīkās zādzības, veikalu zādzības, maza apjoma krāpšanas.

Vajāšanā nodoti sevišķi smagie noziegumi – 7%, smagie – 11%.

Smagāko noziegumu izmeklēšanā ļoti ilgu laiku aizņem dažādas ekspertīzes. “Jāsavāc ļoti daudz pierādījumu, liecību, daudzi kriminālprocesuālie materiāli, lai procesu nodotu vajāšanai.

Veikala zādzību var nodot trijās dienās,” atzīmē R. Kārkliņš.

Policija cenšas atklāt pēc iespējas vairāk tos noziegumus, kur nodarīti sevišķi smagi miesas bojājumi vai iestājusies nāve.

“Lielākā daļa ir “gaiši procesi”, kur ir aizdomās turamās personas,” pauž Kriminālpolicijas biroja vadītājs. I. Blīgzna piebilst, ka nav neviena, kas izdarījis slepkavību, slēptos vai staigātu apkārt un radītu bīstamību cilvēkiem.

Sabiedrība ir slima

Seksuāla uzmākšanās un personas privātuma pārkāpumi pašlaik ir sabiedrības degpunktā. Izvarošanu skaita pieauguma nav, stāsta R. Kārkliņš.

“Diemžēl ir gadījumi, kur cietušie paši nestāsta visu taisnību,” viņš atklāj. “Taču, lai sabiedrībai mierīgs prāts – visas pārbaudāmās personas ir zināmas,

nav tā, ka kāds varmāka staigā pa pilsētu vai reģionu un apdraud sievietes.”

Skumjāks ir fakts, ka seksuālā vardarbība ar katru gadu pieaug. “Zem katra procesa ir vairākas epizodes, kad seksuāli izmantoti bērni. Diemžēl šie noziegumi ir latenti, notiek ģimenēs.

Lielākā daļa šo noziegumu veicēju ir tēvs, brālis, radinieks, tuvi cilvēki, un viņi reti iznāk publiskā vidē. Ir organizācijas, kas veic pārrunas, ziņo mums par šiem notikumiem,” stāsta R. Kārkliņš.

Arī visos šajos neģēlīgajos noziegumos policijai ir zināmas vainīgās personas, atliek tikai pierādīt viņu nodarījumus.

Starp cietušajiem ir mazi bērni, kuri nevar pastāstīt, kas noticis, nesaprot, ko pieaugušais ar viņu darījis. Ar viņiem strādā psihologi, bērni atrodas krīžu centros.

“Šie notikumi ir smagi, izmeklētājiem ar to visu jāsadzīvo un jātiek tam pāri. Tas nav tikai pliks cipariņš,”

uzsver Kriminālpolicijas biroja priekšnieks.

“Sabiedrība mums ir slima, nevar to pateikt citādi. Strādājot ar šiem procesiem – tās ir šausmas…”

I. Blīgzna saka paldies sabiedrībai, mediķiem, sociālajiem pedagogiem, kuri vērš uzmanību uz pazīmēm, ka mazgadīgs vai nepilngadīgs bērns ir cietis.

Īpaši interneta vidē pieaug seksuālu nodarījumu skaits. Varmākas uzrunā bērnus, prasa atsūtīt bildītes, nofilmēt kaut ko.

“Jāsāk ar to, ka vecākiem ir jārunā ar bērniem par viltus draugiem, varbūt jāierobežo piekļuve internetam,” spriež I. Blīgzna.

Nolēmumu par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanā pērn vērojams neliels samazinājums. Personas, kurām tiesa noteikusi pagaidu ierobežojumus netuvoties, nesazināties, uzvedušās apzinīgāk.

Aizsargājamie cilvēki tikuši mazāk apdraudēti, tā ir pozitīva tendence, uzsver I. Blīgzna.

Lielu uzmanību policija pievērsusi situācijām, kad kāds no bijušajiem kopdzīves partneriem ar kriminālām darbībām traucē otram dzīvot. Šādu gadījumu skaits pieaudzis vairāk par pusi pret 2022. gadu.

Viens puika – astoņas laupīšanas

Mazāk paliek zādzību ar iekļūšanu, neliels pieaugums ir laupīšanām. Reģiona policijas vadība neslēpj, ka statistiku cēlis viens vienīgs nepilngadīgs jaunietis, kurš Liepājā veica laupīšanu sēriju – astoņas.

Puika ir vecumā, kad vēl neiestājas kriminālatbildība, tāpēc pusaudzim nekādi likumi nepastāvēja.

“Lai cik paradoksāli tas izklausās, tā tiešām bija liela problēma. Paldies visiem dienestiem un pašvaldībai, ka kopīgi radām saprātīgu risinājumu, kur šim bērnam būt un turpināt augt, lai agrā vecumā jau nebūtu ar sodāmībām un nenonāktu ieslodzījumā.

Pērn vasarā viņš bija ļoti aktīvs, darīja pāri saviem vienaudžiem.

Liekas nevainīgi, ka otram bērnam atņēma eiro, bet tie kvalificējas kā sevišķi smagi noziegumi un tādi arī ir,” norāda I. Blīgzna.

Liels pieaugums ir veikalu zādzībām un sīkajām krāpšanām.

“Katrs process paņem laiku, taču arī ar šīm lietām ir jāstrādā, jo ir cietušais un vajadzīgs risinājums, lai vainīgais tiktu sodīts. Nevar pateikt, ka izmeklēsim tikai slepkavības vai smagākas lietas,” saka pārvaldes priekšnieks.

Cilvēku pārliekas uzticēšanās dēļ krāpšanu skaits pieaudzis apmēram par simtu. R. Kārkliņš to sauc par šī gadsimta sērgu.

Ik dienu policijā reģistrē notikumus, kad zvanītāji uzdevušies par policijas, bankas darbiniekiem un apvārdojuši cilvēkus. Ja viņiem kontā nav naudas, tad krāpnieki upuru vietā ņem kredītus. Cilvēki neticot pat saviem radiniekiem, ka krituši krāpnieku nagos.

Kriminālpolicijas birojs ir atsavinājis skaidrā naudā gandrīz 200 tūkstošus eiro, arestētas mašīnas, mantas gandrīz tikpat lielā vērtībā. Vēl daudz jāstrādā, lai noskaidrotu cietušos, kam atdot izkrāpto naudu.

Sīkās krāpšanas noziedznieki bieži veic ar šantāžas palīdzību. “Kāds ir nosūtījis kailbildi, un tad viņam prasa naudu, lai foto neparādītu darbā, ģimenes locekļiem.

Tā nav izspiešana, kā 90. gados, kad piedraudēja ar vardarbību un tad kaut ko ieguva,”

stāsta R. Kārkliņš.

Kopš pastiprināti notiek Krievijas un Baltkrievijas robežu uzraudzība, nelikumīgas akcīzes preces Latvijā ienāk stipri mazāk. Likumsargus arī priecē arvien mazāka nelikumīgu ieroču aprite.

Diemžēl tik labi nav ar narkotiskajām vielām. R. Kārkliņš stāsta, ka policijas uzmanība pievērsta tirgotājiem, cenšoties izsekot, kā bīstamās vielas pie mums nonāk.

Ziemeļkurzemē bija konstatēta mirstība no narkotiku pārdozēšanas, bet pēc kādas noziedzīgas grupas aizturēšanas mirstība mazinājās.

Sintētiskās narkotikas ir ļoti spēcīgas, izplatītāji tās dalot pa 0,01 grama devām, taču, pēc policijas teiktā, tirgotāji vēlas nopelnīt, tāpēc aktīvo vielu sajauc ar citām un lietotāji iegādājas atšķirīgas devas. Un tad notiek tā, ka lietotājs iedur, bet nekāda efekta nav. Iedur vēlreiz un ir jau pārdozējis līdz nāvei.

Kurzemē apritē ir parādījies kokaīns, kas liecinot, ka cilvēki kļūst naudīgāki.

Pastrādātie noziegumi bieži ir izdzīvošanas jautājums

Intervija ar biedrības “OPEN Radošais centrs” vadītāju Ediju Klaiši.

– Cik droša ir dzīves vide Liepājā un apkaimē?

– Nevar teikt, ka šausmīga. Jebkuros laikos ir bijuši noziegumi un arī nepilngadīgie likumpārkāpēji. Dzīvojam sociālo tīklu un interneta laikā, kad to daudz vieglāk pamanīt.

Kas uztrauc mani – nelegālais tirgus aizliegtajām lietām, arī elektroniskajām pīpējamām iekārtām, kur bieži kā dīleri tiek izmantoti nepilngadīgie.

Jau šobrīd starp viņiem notiek attiecību kārtošana, teritoriju sadale.

Skaidrs, ka pēc 2025. gada 1. janvāra, kad stāsies spēkā šo elektronisko ierīču aizliegums, nelegālais tirgus kļūs vēl plašāks, tātad tiks iesaistīti vēl vairāk nepilngadīgo.

Esmu par to runājis gan ar Tieslietu ministriju, gan iekšlietu ministru.

Vēl problēma – šobrīd nav nevienas vietas, kur ievietot nepilngadīgos par smagiem noziegumiem.

Pēc slepkavības Jūrmalā nepilngadīgais, kurš to pastrādāja, bija uz brīvām kājām, jo policija nevarēja viņu paturēt apcietinājumā. Informācija par to attiecīgi jauniešu vidū izplatījās zibens ātrumā.

Visatļautība un nesodāmības sajūta tikai vairojas, un tas gan ir biedējoši. Kad cilvēki šokā iepleš acis un saka: “Ak dievs, viņiem bija nazis!”, – ticiet man, nazis ir mazākais, kas viņiem ir.

– Šie bērni nāk no savām mājām, bet policija runā par vardarbības pieaugumu ģimenēs. Tātad daudziem pat mājas nav droša vide?

– Kad jaunietis nerod piederību mājās, tad meklē to ārpusē. Ir tikai divas vietas, kur viņš to atradīs.

Viena ir, abstrakti sakot, zīmēšanas pulciņš, otra – noziedzīgs grupējums. Diemžēl tajos uzņem bez īpašām prasībām.

Uzskatu par divkosību un liekulību, kad cilvēki pēc tam saka šiem jauniešiem, ka viņi izvēlējušies nepareizu piederību.

Kur viņi visi bija, kad jaunietis meklēja piederību?

Nelabvēlīgajās ģimenēs, kur tiek lietots alkohols utt., neesmu bieži saskāries ar vardarbību. Vairāk ir vienaldzība, kas ar bērniem notiek.

Prātam neaptverama nežēlība un emocionāla un fiziska vardarbība notiek tā sauktajās pareizajās ģimenēs. Ļoti daudziem jauniešiem būtu vajadzīga psihologa, psihoterapeita palīdzība, bet viņi to nesaņem, jo vecāki ir radījuši tēlu par pareizo ģimeni un, ja pusaudzim atļaus vērsties pēc palīdzības, tas var labo tēlu apdraudēt.

Diemžēl šiem jauniešiem varam palīdzēt tikai no 18 gadu vecuma, jo tad viņi aizmūk no savām “pareizajām” ģimenēm.

– Ko mums visiem kopā ar to iesākt?

– Pie mums ir jaunieši, kas pabijuši ieslodzījuma vietās, viņi apzinās, ko ir izdarījuši, un grib sākt jaunu dzīvi.

Kad izstāsta savu noziegumu priekšvēsturi, vienmēr nācies atzīt, ka viņu vietā es būtu rīkojies tieši tāpat. Pastrādātie noziegumi bieži ir izdzīvošanas jautājums.

Neattaisnoju, ka jaunieši gāž podus, bet jāsaprot, ka viens uz ielas izdzīvot nevar.

Ja neiesi kopā ar baru, kļūsi par izstumto, bet izstumtie ar laiku kļūst par tiem, kas pārgriež vēnas, sarijas ripas vai izlec pa logu.

Lai to saprastu, iesaku pieaugušajiem uzburt ainu, ka tu sēdi viens pats parkā. Nav neviena, kam piezvanīt, pie kā aiziet, un nekad nebūs. Pieaugušie to izturētu dažas dienas un ieliktos cilpā.

Ko sabiedrība var darīt – nebūt nosodoša. Uzskatu, ka ir bezjēdzīgi uzbāzties ar palīdzību, jo viņus var vēl vairāk atgrūst. Taču neatteikt, ja jaunietis lūdz palīdzību.

Uzziņai

VP Kurzemes reģiona pārvalde

571 štata vieta.

Strādā 476 cilvēki.

Ir 95 vakances jeb apmēram 16% nepieciešamā darbinieku skaita.

Mācību iespējas – Valsts policijas koledža vai trīs mēnešu apmācības cikls (vajadzīga vismaz 1. līmeņa augstākā izglītība atbilstošā jomā), kurā apgūst izmeklējošā vai reaģējošā policista profesiju.

Avots: VP

Es domāju tā: Vai pilsētā jūtaties droši?

Marta Reiha – studente:

– Esmu no Kuldīgas un tur jūtos tiešām droši. Arī Liepājā, šķiet, viss kārtībā. Redzu, ka pa ielām brauc policijas automašīnas. Rīgā gan drošības sajūtas vismazāk. Stingri turu somu, lai kaut kas nenotiek. Cilvēkam pašam jābūt uzmanīgam un nevajag pārkāpt bīstamas robežas.

Ziedonis Skaldis – strādā:

– Šķiet, ka jā. Savā ikdienā vienkārši neredzu kaut kādus dramatiskus kriminālus izgājienus. Bet esmu redzējis huligānus, kas kaut kur ālējas. Mani vairāk satrauc tas, ka ir cilvēki, laikam jaunieši, kas apķēpā māju sienas, demolē pieturas. Tas kaitina sabiedrību. Vai kāds no tiem ir noķerts? Kādi sodi viņiem uzlikti, un vai tie arī samaksāti?

Gunis – liepājnieks:

– Kāda tur drošība? Pirms pāris gadiem autobusu pieturā citu cilvēku priekšā pie manis pienāca, pagrūda, iespēra pa kāju un prasīja naudu. Apkārtējie izlikās neredzam. Ļoti slikti, ka mūsu laikos visi zina savas tiesības, bet ignorē pienākumus. Vai skolās bērniem māca un atgādina par pienākumiem vai tikai runā par tiesībām? 

Paula Juhņeviča – māmiņa:

– No vienas puses, jūtos droši, no otras, – kļūst neomulīgi, kad presē parādās ziņas par cilvēkiem, kas izlaisti no cietuma. Domāju, ka iedzīvotāji vienkārši nezina reālo situāciju Liepājā, jo policija par visu nestāsta. Sabiedrība zina tik, cik jāzina, jeb to, ko mums atvēl zināt. Speciāli kriminālziņas nemeklēju.

Ilva Pavlova – durbeniece:

– Kad atbraucu uz Liepāju, jūtos droši, jo staigāju tikai pa centru. Dzīvoju te pirms vairākiem gadiem un arī tad nejutos apdraudēta. “Laumas” rajonā bija mierīgi. Kājām gāju pāri Karostas tiltam un tad gan dzirdēju runas, ka Karosta ir krimināls rajons. Šķiet, ka tas tā uzpūsti, jo daļai sabiedrības patīk briesmas un patīk no kaut kā baidīties.