Tirgus teritorijā, tuvāk ieejai no Kuršu ielas puses, bija atvērtas dažas tirdzniecības vietas.

Viena no pārdevējām stāstīja, ka liela pircēju interese par ziemas cepurēm, šallēm, zeķēm neesot vis manāma. Atnācis kāds kungs ar saplīsušiem ziemas zābakiem un gribējis nopirkt jaunus, bet vajadzējis atteikt, jo tos pārdot nedrīkst.

Pie galdiem, kur vasarā tirgo dārzeņus, ogas, ābolus, valda klusums un miers.

Pirmajā rindā tikai divi pārdevēji, kas piedāvā dažādas sulas, sīrupus, kaltējumus, marinējumus, mājas ievārījumus u.c. “Tāds ir šis laiks,” stāstīja J. Ošenieks.

“Aukstums aizbaida tirgotājus un pircējus. Tirgū esmu stundas sešas, bet – kā kuru dienu. Trīs džemperi zem virsjakas, un dzīvot var!

Kad paliek pavisam auksti, atnāk sieva un mani uz kādu brīdi nomaina. Prece sagādāta un pārdot to vajag.”

Daļu, kas sagatavota ar cukuru, piesegtu varot atstāt laukā arī pa nakti, bet sulas gan jāglabā siltumā.

“Vieni iet peldēt ziemā un sevi sauc par roņiem, es rūdos tepat, tirgū,” sacīja Aivars Rencis no Grobiņas. Viņa piedāvājumā skābētie un šmorētie kāposti. Tiem sals nekaitējot. Vēl uz galda vārītas bietes, marinēti ķirbji un citi mājražojumi.

Ziemā liepājnieki skābētos kāpostus pērkot dūšīgi, jo tā veselīga un laba manta. Protams, gribētos, lai pircēju būtu vairāk, bet kā nu ir, tā ir.