Pagājušajā piektdienā Šķēdes jūrmalu pāršalca vētra un viļņi, un mežs, izgaisinot cilvēku teiktos vārdus. Un tomēr saruna notika. Pulksten 14 pie memoriāla, kas veltīts holokausta upuriem, Liepājas ebrejiem, kuri šeit tika nošauti 1941.gada decembrī, piestāja autobuss ar kopienas aktīvistiem. Ļaudis devās pie melnā marmora plāksnēm. Pie tām nogūla ziedi, arī visai spilgti, neviļus liekot atcerēties arī tās jaunās dzīvības, kuras šeit izdzēsa.

Garu runu nebija. Bet mūsu tagadējās paaudzes sveicienam vajadzēja saistīt pagātni ar tagadni. “Lai nekas tāds vairs nekad neatkārtotos…” Varētu šķist, šie vārdi jau kļuvuši banāli, tomēr tā tas nav, jo vēsture joprojām turpina mācīt cilvēcei elementāri vienkāršas patiesības.

Tieši šajās decembra dienās nošaušana sasniedza savu apogeju. Pagājuši tieši 65 gadi. Vai patiešām tas noticis tik sen un pavisam nesen? Ebreju kopienas pārstāvji skaitīja lūgšanas, paši, iespējams, nemaz nepamanot, cik tas bija aizkustinoši pat tiem, kas nesaprata valodu. Neskatoties uz auksto laiku, memoriāla apmeklētāji izstaigāja smilšainos celiņus.