Liepājniecei Rūtai Ievai Štībelei ir 24 gadi, un viņa armijā ir jau piecus gadus. Viņas ikdienas pienākumi ir pēc saņemtajiem datiem uzraudzīt mīnmetēju šāviņu uzstādīšanu un pārbaudīt, vai mīnmetēji ir atbilstoši sagatavoti šaušanai. Bērnībā gribējusi kļūt par ceļu policisti, tomēr vidusskolā, darbojoties jaunsargos, nolēmusi dzīvi saistīt ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.

Pēc obligātās apmācības Alūksnē nonākusi 2. mehanizētajā kājnieku bataljonā, Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē, kur dienējusi Sakaru vadā, bet nu vairāk nekā mēnesi viņa darbojas Mīnmetēju vadā.

“Man šeit nekas nav bijis piespiedu kārtā. Pati esmu izvēlējusies savu ceļu un no pieredzes varu teikt – ja tu zini, ko gribi, un nebaidies par to runāt, tad arī varēsi darīt tieši to, ko gribi,” stāsta Rūta Ieva. Viņa atzīst, ka sievietēm armijā ir gana plašas iespējas veidot karjeru: “Man patīk būt ārā kopā ar puišiem un komandēt, bet ir sievietes, kuras labāk jūtas biroja darbā.

Protams, štābos šādi cilvēki ir ļoti vajadzīgi, viņi tur dara savu darbu, bez kura mēs nevarētu darīt savējo. Šeit sevi ir jāpierāda, nedrīkst sēdēt malā, neko nedarīt un gaidīt, ka viss tā vienkārši notiks. Es arī pati esmu gājusi pie komandiera, runājusi, ka gribu iziet tādu vai citu kursu, un nekad nav bijis, ka mani neuzklausītu tikai tāpēc, ka esmu sieviete.”

No dienesta brīvajā laikā Rūta Ieva valkā kleitas – jo sievišķīgākas, jo labāk. Kad tikko iepazīti cilvēki jautā, kur viņa strādā, viņa liek uzminēt. Līdz šim nevienam tas neesot izdevies – parasti izskanot tādas profesijas kā kosmetologs vai frizieris. Cilvēki netic, domā, nu ko tāda meitene armijā… Viens no smieklīgākajiem jautājumiem, ko dzirdējusi – kā viņa armijā tiek galā ar saviem garajiem matiem? “Sapinu bizi! Tas jau neko nemaina – gari mati vai īsi,” smejas Rūta Ieva. Brīvajā laikā viņa sporto un atpūšas, gluži tāpat kā citas jaunas sievietes.

Citām meitenēm Rūta Ieva iesaka mest bailes pie malas un sekot savam aicinājumam, ja šķiet, ka īstais ceļš ir armija. Pašai gan arī nācies uzklausīt apkārtējo aizspriedumus: ko tu tajā armijā, tev taču jādzemdē! “Nu, jā, es dzemdēšu, un viss būs kārtībā! Cilvēki ir iedomājušies, ka te ir šausmīga fiziska slodze. Es zinu, kas ir fiziska slodze, zinu, ko varu un ka manai veselībai tas neko sliktu nenodarīs, bet tie, kuri saprot, ka viņiem to nevajag, var izvēlēties citus amatus.

Armija – tas nav tikai pa mežiem, kā daudzi ir iedomājušies. Grūtākais, kad jāsaņem visi spēki un jāiztur, ir trīs pamata apmācības mēneši. Pēc tam jau katrs pats izvēlas, ko darīt,” stāsta Rūta Ieva un turpina, “karavīrs drīkst arī raudāt, bet, protams, nevajag to darīt katru reizi, kad ir grūti. Man pašai ir tā bijis, tad es aizeju kaut kur viena pati, izraudos, un paliek labāk. Tas ir tāds stereotips, ka armijā nav emociju.”

Tiesa, atlaides tāpēc, ka esi sieviete, arī neviens nedod: “Pēdējos kursos biju vienīgā meitene, divus mēnešus bijām mežā, un vienīgais, kā pārējie centās pret mani jaukāk izturēties, – ļāva ilgāk pagulēt, varbūt to vienu saldumu atdeva. Tā, ka kāds teiktu – tu šeit nederi! – man nav bijis. Puiši jau skatās uz mani kā uz savu biedru. Ja redz, ka visu varu, – labi, tu esi mūsējā.”